| 8:16p |
es mulstu pati savās emocijās.
es maldos starp savu sirdi un prātu,jo nezinu kurš man melo.esmu kā mazs bērns iesprūdis starp vecāku ķīviņiem,es meklēju vidusceļu,meklēju taisnību un patiesību.
es nemāku kontrolēt jūtas,es neesmu iemācījusies kas tās tādas un kā adekvāti rīkoties kad sāc just.tīri abstrakti just.tā kā cilvēki mēdz just.
pirksti izmisumā ķeras apātijā.pārņem izmisums un haoss,jo jāatraisa pirksti ar šo dzīves mīlēto un pieņemto kompanjonu.
es esmu bērns.es nemāku just,es nemāku rast hamoniju un gluži kā bērns,kas mācījies dzīvi vienatnē es nemāku meklēt palīdzību.
es nemeklēšu palīdzību,es nejautāšu un nedalīšos.nē,es šķetināšu un pinķerēšu visu ko jutīšu un redzēšu līdz sirds pagurs un apātija atkal pasniegs roku.un tad es būšu iemācījusies,ka prātam ir taisnība.bet mana sirds padosies un pildīsies ar vilšanos un skumjām par neapgūto. |