pietura's Journal

es palikšu fons.
Patiesībā visu mūžu esmu bijusi vērotaja. Cilvēks fonā ar pārspilgtinātu ārieni, varbūt kaut kur iekšēji ceru, ka no vērotāja kļūšu par vērojamo.

Es vēroju, vēroju gluži kā mednieks, kas novēro savu medījumu, nē, tomēr ne tā. Mani nolūki bija citi. Es nevēlējos iznīcināt vai pakļaut, es vēlējos iedvesmo, pacilāt. Bet nē, tas nav lemts, es vienmēr palikšu klusais vērotājs ielas malā. Es būšu viens no visiem. Es satrūkšos kad Tevi redzēšu, es sekošu Tev ar acīm cik ilgi vien varēšu, es vērošu, klusi un neuzkrītoši vērošu.

Es vērošu, līdz ieslīgšu savā sapņu pasaulē, tur kur es neesmu fons, tur, kur Tu mani redzi, dzirdi un sajūti. Tur pazūd robeža starp es un Tu, starp vērotāju un vērojamo, tur rodamies Mēs. Ja Tu ievērotu mani, šo kluso fonu, Tu varbūt saprastu, Tu uzzinātu, es Tev pastāstītu.

Bremžu kauciens, nē, tas nav nekas traģisks, tie ir eļļas trūkuma nomāktie autobusa riteņi, nabadziņi, izslāpuši pēc tā, kas liek justies viņiem labi. Ak, cik gan labprāt es Tev sekotu, klusi un nemanāmi, varbūt Tu mani tomēr pamanītu. Un atkal jau aizsapņojos, laiks braukt prom, laiks atvadīties no Tevis. Es braucu, Tu ej, es skatos un, ak vai, vai tas var būt, Tu paskaties, Tu pamani, Mēs saskatamies un es aizbraucu.

Nav lemts, man jāpaliek vērotājam, Tev vērojamajam, manai pagaisušajai iedvesmai, manu sapņu pasaules papildinājumam, tikai ne realitātē, nē, tas izjauktu līdzsvaru, vērotāja un vērojamā līdzsvaru.
Bet manī deg cerība, muļķīga gan, bet tomēr. Es turpināšu vērot, turpināšu meklēt Tevi, to kurš iedvesmo, to kurš liek sirdij sarauties kunkulī, to kurš man nav pieejams.

Tagad te sēžu un nolādu šo nerakstīto likumu-vērotājs nekad nepazīs vērojamo, bet varbūt tā būtu vilšanās, nē, šāda doma iešaujas prātā tikai, lai mierinātu.

Es turpināšu vērot, turpināšu meklēt, līdz atkal atradīšu Tevi, Tu man nepieejamā iedvesma. Es palikšu fons, palikšu klusais vērotājs ielas malā.

Current Mood: apathetic
Current Music: H.I.M.-Join Me(strongroom mix)