Es redzeeju shodien daudz cilveeku. Bet vienu es patureeshu atminjaa. Ap vinju bija cilveeki, bet vinjam par to bija vienalga. Dazhi uz kaadu laicinju palika uz vinju paskatiities, kameer dazhi nepatikaa noveersaas. Tomeer lielaakaa dalja bija savaakusies ap vinju un skatiijaas, kas nu buus. Shim cilveekam bija atnjemta speeja domaat un just. Es ieskatiijos vinjam aciis un redzeeju... neko. Taas bija kaa miglaa tiitas. Taadas acis cilveeks nevar ieguut mirklja laikaa. Taadas acis pataisa. No saakuma vinjas kljuust asas kaa vajaatam vilkam. Bet paiet laiks un cilveeks iemaacaas kaa riikoties. Vinjsh paarstaaj just. domaat ir paarstaajis jau sen, jo to speeju atnjem. Liidz tu paliec kaa bezjuutiibas mashiina, un cilveeki prashnjaa "Kaa vinjsh kljuvis ir taads". Ilgi es vinja skatienu nevareeju iztureet, jo es sapratu, ka skatos es pats savaas aciis. Mees abi sen bijaam paarstaajushi just. Es par vinju nenobirdinaaju asaru, taapat kaa vinjsh neraudaaja par mani. Mums abiem bija aizgaajushas dveeseles. Vinjsh bija taads pats kaa es. Tikai vinjsh bija miris uz ietves.