Tas, ka kāds kādu mīl, otram neuzliek nekādus pienākumus. Nu, mīl... Nu un tad? Vai mazums cilvēku iemīlas un mīl. Tikai nezin kāpēc tie iemīlējušies ļoti bieži domā, ka viņu iracionālais iemīlēšanās narkotiskā reibuma stāvoklis ir kaut kas īpašs un dievišķs, ka citiem būtu tas jāuztver kā īpaša dāvana, un pārmet savas iracionalitātes objektam, ja tas nepaver savas rokas apskāvienam un nav gatavs skūpstīties līdz samaņas bezsamaņai. Iespējams, ka dažiem cilvēkiem iemīlēšanās ir veids, kā tie pauž savu mazohistisko būtību. Tas taču ir tik jauki un kaifīgi - iemīlēties, būt noraidītai/-m un ciest, ilgoties un ciest... Citi to redz, sāk just tev līdzi un sāk žēlot... tu esi uzmanības centrā, jo esi nelaimīgi iemīlējusies/-ies un ciet... Tikai retajam ienāk prātā, kā jūtas tas, pār kuru gāžas šāda negaidīta "laime" un "pagodinājums".

(Reply to this)