Šis nav mana morāla pagrimuma galējais punkts, lēdij. Ne tuvu. Es zinu, ka rīkojos zemiski attiecībā pret tevi, bet nenovērtē mani par augstu, sakot, ka šīs nu ir beigas. Es varu laisties vēl zemāk. Kā mūžīgā morāles pagrimuma bezdibenī laisties uz leju un neapstāties. Un negaidi tuvākajā laikā atklāsmi no manis vai kādu pēkšņu apgaismību. Tas viss ir garām un šeit gaisma neiespīd. Tā to parasti nevēlas, bet retajiem stariem, kuri apmaldījušies, nav ļauts.

Nē, dārgā, tu nevari būt pie maniem sāniem un palīdzēt piecelties, kamēr es vēl krītu. Un es netaisos izstiept rokas tvērienam, ne tuvu. Ja nu kādreiz mans prāts atsitīsies pret elpas trūkumu, tad būs jau par vēlu. Un es apzinos, ka šis kritiens nedara mani par labāku cilvēku vai izcilu personību. Tas ir vienkārš kritiens uz nekurieni.

Tu nekad nebūsi redzējusi cilvēku, kurš laižas tumšā bezdibenī ar tik platu smaidu.

Tu apdegsi, tu izkusīsi, tu izgaisīsi. Tu zini to visu, tu mirsi. Es nespēju tev melot, to neslēpju un saku atklāti. Tavi mati būs oglē un tava āda būs melna. Ar biedējošu klusumu tu to pieņem, ar sāpīgāko pieglaužšanos pat necenties mainīt. Tu pazīsti mani savās jūtās, bet pati nezini, ko esi apzinājusies par mani. Un, kaut arī es slīkšu viens, tu nāksi man līdzi, cēli ļaujot man aiziet vienam, pavadot mūžīgi. Un to nesapratīsi. Un es to neprasīšu.

Un vai es kliegšu uz tevi, vai grūdīsu prom... Es varu pagrūst tevi tikai metra attālumā. Bet no grūšanas nogurstu, un tu atkal esi man blakus. Lēnām laisdamās man līdzi. Spītīgi atsakoties no viļņiem. Tu esi muļķe, tu to zini un tas tevi neuztrauc. Nelūgšu tevi saprast, tikai atlaid manu roku.

Ar vislielāko cēlumu un klusāko sirdi viņa visā savā maigumā iegulstas dzelmē.