Vispaar niknums. Briidii, kad es saaku domaat un paardomaat savu dziivi, paardomaat visu ko es daru, un piespiest sevi mainiities... Tieshaam mainiities, iespeejams pat atmest smeekjeeshanu (siikums, bet arii tas ir kautkas) un mest nost savu cinismu, nihilismu un naidu, kad tieshaam nolemju attiiriities... Taa teikt, aizveert acis, nopuusties, un atverot buut jau kaa jaunam cilveekam, man skaisti iespljauj dveeselee. Slaidi, un ar iegriezienu... Kad es, kretiins, vienreiz sapratiishu, ka taads nu es esmu. Ka mainiities man nau domaats, tas nau man paredzeets. Man ir jaapaliek shaadam...

Klauns ar vecu grimmu leekaa,
Nedriigst mati pliivot veejaa.

Varbuut man jums visiem paraadit, kas es iisteniibaa esmu? Ka aiz shiis stulbaas bravuuras seezh cilveeks, kursh nau paarliecinaats par sevi, kursh meedz iet naktiis aaraa viens, un kliegt, aiz saapeem par to, kas vinjsh ir? Ka viss shis nicinaajums ir tikai tapeec, lai pasargaatu sevi, un ka tas vienkaarshi ir sakraajies? Ka iisteniibaa es veelos buut gudrs, skaists, aspraatiigs, jauks, speeciigs, un visaadaa zinjaa labaaks kaa tagad? Ka man nepatiik liela dalja cilveeku, tikai tapeec, ka vinji ir labaaki par mani, bet es pacelju savu degunu augshaa, un izliekos ka es esmu kautkas, Jebkas svariigs?

Nee, to es jums neraadiishu un neteikshu. To juus nekad neuzzinaasiet.