tā vien liekas, ka naktī ir tāds laimes spēks..gandīz kā tāds Sprīdīša apņemšanās prieks, un plānu kaļamais cirvītis pa smadzeņu pieraktu burtnīcu rūtainajām lapām nenorimst ne mirkli... līdz relitāte iemieg sapnī un viss kā nebijis atkal pagaist ik rītu atverot acis.
man pēdējā laikā ir sajūta, ka esmu balta. auksta. marmors. minors.
liekas, kāds man ir atņēmis to prasmi savienot tinti ar papīru, krāsas ar audeklu, pirkstus ar stīgām.. es smadzenēs būvēju tekstu eifeļus, lieku krāsu triepienu pie triepiena...
tāds science of sleep efekts.
es it kā daru un nogurstu no padarītā,
bet patiesībā nekas, nekas nav izdarīts.

un atkal ir nakts. un ir Sprīdīša sindroms.
un esmu brīvienās apņēmusies izvilkt no pagultes noputējušo eļļas krāsu kasti, vecās sarenes, priežu sveķu terpentīnu, pēc labākās receptes nogruntēt kartonu ar želantīnu un R A D Ī T .