Pirmo reizi man ir tā, ka man sāp sirds fiziski.
Šī patiesi ir skumjākā diena mana mūžā.

Liekas, ir decembris. Ziemssvētku laiks.
Esmu palikusi pavisam viena putekļos un mantu kaudzēs.
Logi daži palikuši vēl neiestikloti,
ar tumšām drēbēm labāk pret sienu nespiesties, sasmērēs.

Atsēžu darba stundas kā minūtes
un katru dienu ievelku kalendārā pa krustiņam, gaidot
mājās atgriežamies savu puiku.
Lielais gaidīšanas laiks.

Tad, kad viss ir tik traki pieriebējies un asaras spiež acīs un tas kamols kaklā arī, tad palīdz visparastākas stikla končiņas. Galvenais lai gana saldas.
Tik ļoti viss man te tai ģimenes kantorī pieriebējies, ka jau tagad zinu - ilgi tā vairs neturpināsies. Tā teikt, tas viss ir tikai "laika jautājums".

ieraugot šo mazo džeksoniņu, atmiņā atausa kāds koncerts stu...studentu klubā,
kad uzstājās grupa oceanfall, un no pūļa izspraucās Jura Tilta
brālis un šādā pat stilā, veikli kustoties oceanfall mierīgajos ritmos
un ignorējot pārējo uz koncertu atnākušo cilvēku pārsteigtās sejas izteiksmes,
vēsā mierā, vēl pie reizes koķetējot ar vismaz trīs cacām uzreiz,
noplivinājās kādas trīs dziesmas un pazuda.
 Vēlāk, kad ar Lidlauku pārrunājām, kas un kā,
apsmējāmies un nokristījām toreiz aktīvo puiku par Džeksonu.

- "black? or blue?"

Svētdien pamodāmies galīgi sapiņķerējušies viens otra kājās un rokās. Pareizāk, viņš mani uzmodināja:
- Eu, Agu. Ūuu! Tu guli?
- M? Mhm. Kas ir?
- Es redzēju sapni.
- Tiešām? Par ko?
- Mums bija maziņš gugu. Viņu sauca Kristīne!
...
- Nākamvasar precēsimies.
- Jā... JĀ.

Jā, psihoakrobāts.

Ievīstīts tajā pašā avīzē,

kurā māte tev ietina desu maizes

braucienam uz Rīgu

6. klases otrajā semestrī.

Neiedomājami, vai ne?

 

 

 

 

 

aj, vispār. ja nebūtu bijusi ziemssvētkos tā prēmija darbā, .. bankrats. baigi gribas dzīvot zaļi, bet nauda kokos neaug un nav jau arī tas īstais ražas laiks. būs vien jāsāk tirgot ārā iekrātie "sharlottes tashas" meistarstiķi.

mans telefonzīmīšu draudziņš, liekas, ir sagājis ķīsēlī.

"..I could put my arms around every boy I see
But they'd only remind me of you.
and nothing... nothing compares to you".

vakar, braucot no darba, 6. tramvajā viens kretīns ar vairākkārt jau lietotu maksimas maisu pie rokas man laipni pajautāja, vai nevēlos apskatīt viņa pipelīti un vairākkārt solījās normāli padračīt, mauka bļaģ. nekad publiskās vietās skaļi nelamājos, bet šoreiz gan atļāvos skaļi pasūtīt to pidaru dirst. kastrēt tādus vajag, bļaģ.

šorīt patika cirks tramvajā, kad braukājošās reklāmas nr.6 vadītāja bija sapsihojusies līdz baltām pelītēm un lamāja visus pasažierus par meža zvēriem, kas nejēdz laicīgi un veikli visi salekt pieturās pa vagoniem.

bet tik mīļi bija, kad mans jaunais darba kolēģis, kā tāds sešgadīgs puika nolicis sev priekšā abas kafijas - gan šķīstošo gan malto - man pajautāja kā jāgatavo kafija. es aizdomājos par to, kā gan tas varētu būt, tā sajūta, kad nekad nekad mūžā neesi gatavojis kafiju. hm.

i don`t know you people,
you are very smart!

es beidzot esmu viņu iemīlējusi.

nu, tā no visām iekšām.

hell, yeah! un kā man garšo iemīlēties!