26 February 2014 @ 07:30 pm
žurnālīši  
Es jau biju aizmirsusi, cik mokoši ir rakstīt intervijām transkriptus no ieraksta. Ehh, ir brīži, kad pasniedzējiem varētu tik ļoti neienīst elektroniskas intervijas! (Bet te runā mans slinkums un tajā nedrīkst klausīties.) Pasniedzēji vispār cits par citu īpašāki. Viena mums atplaukst katru reizi, kad runā par nāvītēm. Par nomirušu Alunānu vai Baronu viņa, šķiet, priecājas vairāk kā par 100 dzīviem studentiem auditorijā. Un žurnālīši ir topa mīļvārdiņš.
Istabas biedru sāga turpinās. Skaitu mēnešus. Kādreiz man likās, ka esmu trakoti sabiedriska un nevaru iztikt bez cilvēkiem, bet tagad, šķiet, būtu laimīga, ja man atļautu palikt vienai. Tāpēc arī nāk virsū depresīvs noskaņojums brīžiem.