Man tak muti nevar aizvērt, kad sāku rakstīt. Uzčubināju vienu ņūvzleteru saviem aizjūras draugiem, tagad kādi īsi pieturas punkti pašas latvietisko smadzeņu veselībai. Daudzzīmju tviteris man te, brīnos, kā es pati nepakaros, lasot šitās gramatiskās un literārās briesmas. (Bet viena ilggadēja žurnāliste reiz izteicās, ka viņai tā pat ir vajadzība- reizēm izteikties pavisam gramatiski nepareizi, tā kā varbūt nemaz nav tik traki ar mani.) Bet vēl par šo pašu tēmu- es laikam nekad neiemācīšos nepārdzīvot, ka cilvēki neprot atšķirt seniorus no senjoriem, rakstot muļķības pat reklāmas plakātos un svarīgos e-pastus. Nupat kāda aptieka atkal izsludinājusi jaunu akciju senjoriem, jāskatās, vai drīz skatu uz pamperiem, "hematogeniem" un aspirīnu neaizsegs plati sombrero. Kretīnisms man tāds, lūk. Bet citādi es parasti turu muti ciet. Jāprot izlikties par muļķāku mīļā miera labad, pārējo pat var paciest.

Biju starp 43 bērniem nedēļas garumā. Pirms tam tkal rakstiski piesolījos kļūt par pirmkursnieku un iet studēt. Kaut kāds vājprāts, ceru, ka šoreiz būs jaukāk. Bērni kā bērni. Man patīk vadīt. Saraksti, detaļas, atbildība, ņamm.
Biju kāzās. Vaimandieniņ, cik skaisti. Kāzās uzzināju par vēl vienu bildinājumu, tad nu kopā ar draudzeni, patizli smaidot, priecājoties un ķiķinot, gandrīz sākām raudāt jau pirms kāzām.
Tā jau saka, ka no labas dzīves sākam meklēt zelta blusas jeb vainas tur, kur to nav. Man gan nav tik daudz bieži satiekamu radinieku, kas bārstītos ar jautājumiem, tomēr ziņkārīgas un nepacietīgas draudzenes ir gan. Un tā nu mēs te kopīgi, bet katra pie sevis, domājam- nu, kad tad??
Pārāk daudz labu cilvēku izbrauc no valsts. Lāčādas tādas.

Viens aptracis sienāzis spēlē tik skaļi, ka šķiet, tūlīt izleks no sava mazā, zaļā ancuka un atstās vien balstiņu.
Un es jūtos tik sasodīti labi šovakar, ka vairs arī neko nevajag gribēt.