Man aizvien vairāk šķiet, ka nebūšu parastā scenārija izpildītājs, ka drīzāk būšu mūžīgi kaut kur lidojošs zvērs, klaiņojošs mākslnieks ar krāsām nosmērētu degunu un pasaules klaidonis, tikai tāpēc, ka nemācēšu dzīvot īsti pareizi. Un tomēr, pārāk lielas ambīcijas. Kas no tā sanāks, nav ne jausmas. Nākotne ir kā filma, kuru pašam interesanti skatīties.

Tas ir egoisms, paškritika vai vispār nekas, ja vispārīgi teiktas lietas attiecinu uz sevi un cepu aizvien jaunus un jaunus iespējamos scenārijus?
Un, kas gan ir "vēl mazāk nekā nekas"?

Vsmaz top kaut kas jauns. Uuuun keramika mani ir pavisam aizrāvusi.
Strādīgs slinķis.