Dzīties pēc kaut kā, meklēt un aiziet nepareizi, daudz, daudz reižu pēc kārtas. Un tad saprast, ka tas, kas ir tagad- nepavisam nav tas, ko vienmēr esmu meklējusi. Drīzāk tas, kam esmu gājusi garām, bet... Arī, ja ne meklētais- ir labāk. Siltāk. Un neprasiet man neko vairāk, ir pavisam nosacīts miers, kurš slēpj kaut ko vairāk.
Man ir arī daudz ideju un laika, kaut kā tikšu galā. Ir labi.

''Tikai lūdzu neapsoliet man neko, neko no debesīm.''
Kāpēc ne?