Nekad jau nebūs viegli, es pat sāku pierast.
Tā ir gudra vienaldzība vai vienkārši muļķīga apātija? Man vajadzētu priecāties, ka ir ar ko nodarbināt prātu. Vēl mazliet. Un tad tikai vienu vienīgu riņķa danci- ar rotām un ģitāru. Tikai un vienīgi, ar vienu nodarbināšu rokas, ar otru pieklusināšu neesošo nemieru. Pārbaudīsim, cik skaļi velk un cik griezīgi pašai skan ausīs. Kādu Metallicu, piemēram.
Nebūs labi- ar būs labi. Kā jau vienmēr.