Es esmu tā jocīgi laimīga. Zinu, ka atkal parādi, rīt neko nemācēšu atbildēt, bet vienalga- esmu laimīga.
Man patīk, ka pēdējā laikā vairāk priecājos par citiem. Ieraugu savas mazās princesītes bildi un jāsmaida, cik viņa ir piemīlīga un jauka. Priecājos, kad Tīģeris izplūst milzonīgā smaidā, satiekoties pēc garas dienas, kad pavisam tīģeriski ņurd, kad atkal jādodas prom. Skatos uz pazīstamajiem cilvēkiem, kas slavēšanas grupās spēlē- tas gaišums un prieks, par to, ko viņi dara, ir brīnišķīgs.
Kad mana B. meitene stāsta, kā viņai iet, jūtu tādu pozitīvisma devu, ka vai jābrīnās- ar naudu grūti, par skolu nav nekādas skaidrības, par nākotni arī, vecākiem pilnīgi vienalga, ko viņa dara, rūpējas par brāli, paspēj palīdzēt vēl citiem, jānoskatās kā mamma briesmīgos apstākļos dzīvojas un ģimene pārmet visu, BET viņa ir kā saule, kuras siltums un gaišums silda vien paskatoties uz viņu, dzīvesprieks acīs, smaids, mīļums pret visiem, lai arī kas notiktu. Viņa nevienu nenosoda, sev dzīvi ar jautājumiem nenomoka un iedvesmo citus.
Vēl skatoties uz kādu draugu ģimeni, pārņem prieks. Savākušies zelta cilvēki. Vispār es arī gribētu kaut man tā būtu- lai mani nenosoda par to ceļu, ko esmu izvēlējusies. Lai nauda, stāvoklis vai izskats sabiedrībā neko nenozīmētu. Lai es drīkstētu kaut ko izlemt pati- arī, ja tas neskaitās vispārpieņemais "tā pieņemts darīt". Iestāties normālā skolā, strādāt, pelnīt naudu, apprecēt pieklājīgu vīru, padzīvot un nomirt. Vēl arī sava burvība ir tas kā lielās ģimenes turas kopā, ne visas, bet tomēr. Es savējā jūtos viena, te nav manas mājas, ģimene man ir starp draugiem. Lai gan man ir gatavie paraugvecāki, es nejūtos brīva. Mīlestību un brīvību jūtu starp draugiem, jo tur nav ierobežojumu, "mājās" es nevaru paelpot. Bet atbalsts, smiekli, būšana līdzās un tā īpašā saikne- tas ir kaut kas jauns, lai gan jau ilgu laiku esmu starp viņiem, vienmēr var atrast ko jaunu. Man laikam jebkurā vietā ir mājas. Reizēm paliek skumji, ka ir tāds piespiedu būrītis apkārt, cilvēciskais ir svarīgāks par pārspīlētu materiālo pusi, no savas komforta zonas ir jāizkāpj. Man ar to vēl neiet tik spīdoši, bet es cenšos.
Priecājies par vienkāršām lietām- ka Tev ir mājas, ka ir ko ēst, ka neciet no vardarbības, ka esi kādam vajadzīgs. Vasarā pavadīju nedēļu kopā ar bērniem no daudzbērnu, nelabvēlīgajām ģimenēs un bērnunamu bērniņiem. Stāstus, kas katrai mazajai dvēselītei ir apakšā, nevar iedomāties. Kad mazi bērni atklājas un izstāsta par visām lamām, sitieniem un pazemojumiem, ko saņēmuši, sāc pārdomāt vai tiešām pašam ir par ko žēloties. Stāstu ir daudz un bērni, neko nejautājot, ķeras apkārt, nāk samīļoties un negrib laist vaļā, jo mīlestības briesmīgi pietrūkst.
Mēģināšu nevaidēt pārāk daudz, jo visam ir iemesls. Tagad vissmagāk jāpārdzīvo tas, ka grupa laikam arī paliek tikai sapnis. Šausmonīgi sāp, jo vienīgā skaidrā lieta sabrūk, bet laikam tā vajag.
Es gribu iet to ceļu, bet nezinu, kur. Gribu būt Cilvēks. Vājam būt un raudāt nav slikti, slikti ir, ja nespēj raudāt. Dievs, es nevaru- bet Tu vari. Neviens nav tik augsts, lai nevarētu krist un neviens nav tik zems, lai nevarētu celties!

Un "paldies" ir spēcīgs vārds. Ļoti spēcīgs. Tāpat kā vienkāršais "labi, ka tu esi".
Your home is where your heart is. Tad jau es tiešām esmu pasaules pilsonis, būšu profesionāls klaidonis.
Laikam jāiet gulēt. To-do list rītdienai- nodzīvot dienu tā, lai tai būtu jēga.

Aizdomājos, nu re, 100x nodrillētais skaņdarbs. "Ieklausieties vārdos, padomājiet, par ko tas ir" Jā, bet tiešām. "Am I part of the cure/ or am I part of the disease"
Hate is easy. Love takes courage.

Kāds ir Tavs sapnis?