Šodien ir es-visu-un-visus-gribu-izšķaidīt-pret-si enu garastāvoklis. Nu, vismaz šādā fāzē tas ir pārgājis šobrīd. Samuldēties, ka "tas tāpēc, ka vairākas naktis jau neesmu normāli gulējusi", sajust kā acu priekšā jau atkal izplūst notis un stīgas, noklausīties pretīgas verkšķēšanas no dažiem citiem indivīdiem, un justies pavisam iztukšotai, samīcītai un iznīcinātai. Ir tāds tukšums, ka man paliek bail. Tas mani plēš. Saplēš. Sīkais, es vairs nemāku izturēt.
Un nē, es vairs nejūtos kā pavasarī. Ir pārāk maz saules un pārāk maz... siltuma.
"The Show must go on!Yeah!
Inside my heart is breaking,
My make-up may be flaking,
But my smile, still, stays on!"
Nu ja, uzliekam masku un ejam.
Un nē, es vairs nejūtos kā pavasarī. Ir pārāk maz saules un pārāk maz... siltuma.
"The Show must go on!Yeah!
Inside my heart is breaking,
My make-up may be flaking,
But my smile, still, stays on!"
Nu ja, uzliekam masku un ejam.
Čivināt