Gribas taisīt smukas lietas. Bet tā vietā jāaizpilda ķekši studiju kalendārā. Es kaut kur pa vidu esmu pazudusi un nevaru saprast, kur īsti. Starp datora taustiņiem, piezīmju blociņa lapām, audumu atgriezumiem? Visādās foršās lietās reiz sevi ir varēts izlikt un vēl vairāk dabūt atpakaļ. Tagad gribas darīt un vienkārši dabūt atpakaļ. Citādi ir sajūta, ka nav jau vairs, ko izlikt.
Šī man tāda čīkstamā vieta, bet tā jau it kā viss šobrīd paciešami. Ēst ir ko, jumts virs galvas arī, kaut kā cauri tiekam. Laika nav, bet noderīga "lai jau" deva ir iegūta. Perfekcionisms visās lietas ir nāvējošs.
Un tomēr ir tā sajūta, ka es kaut ko neredzu. Un visas tās radošās, netapušās lietas skapjos uz mani bezmaz vai pārmetoši skatās uz mani, kā tāds vecs, aizmirsts draugs, kurš jau trešo gadu gaida, kad aiziesi uz to apsolīto kafiju (nu, jūs jau zināt tos mūžīgos solījumus, saskrienoties uz ielas), bet tu, sušķis tāds, laid visu garām.
Nu jā. Kaut kā tā jau ir.