Publicists Uldis Ģērmanis savā pētījumā, kas veltīts latviešu sabiedrībai Padomju Savienībā 20. gs. 20. un 30. gados, norāda, ka nesalīdzināmi aktīvāk Latvijā atgriezās nesenie izceļotāji, pilsētu inteliģence un Pirmā pasaules kara bēgļi, nevis senāk apmetušies kolonisti, kuriem jau bija uzkrāts pietiekami daudz mantas un iekopta zeme, turklāt nereti tuvāki radinieki dzīvoja turpat kolonijās, bet tiešas saiknes ar dzimteni bija vājinājušās vai pavisam pārtrūkušas. Šie cilvēki arī veidoja apmēram 70% no visiem aptuveni 250 000 latviešiem, toties viņi parasti nebija pārāk aktīvi sabiedriskajā dzīvē.
Šo fenomenu autors skaidroja gan ar daudzu tautiešu krasi individuālistisko ievirzi, gan ar valdošo materiālisma garu, jo daudzi domāja, ka par tautības lietām varēs domāt tad, kad būs sasniegta pienācīga materiālā labklājība.

Ech... Pamazām tuvojas beigām tie daži gada mēneši, kuri raksturojas ar patīkamu gaisa temperatūru, ar spirgtumu un visādu kukaiņu iztrūkumu. Drīz atkal sāksies karšana un svīšana, no kuras tikai kondicionētās telpās drusku glābiņš būs dabonams.