Kauč kā šorīt iedomājos par latviešu valodu un tās profesionālajiem kopējiem - jaunvārdu gudrotājiem. Nēnu, kopumā jau cilvēki dara labu darbu, latviskojot tās nozares, kurās atbilstošu un daiļskanīgu vārdu latviešu valodā nav vai nepietiek. Tiesa, ir jaušama liela nevienmērība un varbūt pat netaisnība, milzu uzmanību veltot IT jomai, kuras latviskojumi reizēm ir izsaukuši visai dažādas atsauksmes, bet dažas citas nozares ir atstātas novārtā.
Bet ko nu par specializētām nozarēm, ja pilnīgi novārtā ir atstāts tāds plašs valodas slānis kā lamuvārdi.
Rezultātā latvietim ir jāiztiek ar visai ierobežotu vārdu krājumu latviešu valodā vai arī jālamājas svešvalodās. Senākos laikos tā bija vācu valoda, no kuras visādas "šaizes" nāca, tad ilgus gadus dominēja krievu valoda (patiesību sakot, šī dominance nemazinās arī pēc iestāšanās visādās Eiropas savienībās un natās), pēc brīvvalsts atjaunošanas un ārzemju kino plašākas rādīšanas valodā ir ienākuši anglicismi ar visiem zināmo "fak" priekšgalā.
Un tas patiesībā laikam arī ir viss.
Kāpēc gan mūsu valodnieki nevarētu piestrādāt un radīt jaunus, daiļskanīgus un tīri tautiskus vārdus, lai latvietim ir ko teikt tajās reizēs, kad emocijas sit augstu vilni? Cik ilgi mēs vēl klanīsimies rietumiem un austrumiem, lietojot viņu vārdus? Laiks stiprināt nacionālo pašapziņu! :)