sākumā ir savtīgums. gribas to savu cilvēciņu norobežot no visas pasaules lai viņš būtu tikai man.
un nekontrolējamas dusmu lēkmes vienatnē, kad padzirdu kādu divdomīgu klačiņu vai ieraugu kādu fočeni. parasti bez iemesla.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un kas aiz savtīguma? un kas aiz dusmām?
žēl sevis?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nepārliecinātība, varbūt sevis nemīlēšana. domas, ka pilnīgi noteikti ir labākas par mani. cerība ka viņš to nekad nepamanīs. nu jā - sevis nepieņemšana.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tad Tev ir jāzin, ka jūs esat 'atslēga caurumā', vai vismaz gribas lai tā būtu?
varbūt Tu neesi vienkārši atslēga, kas der vienām durvīm? varbūt Tu esi kāds aiz durvīm, kuras pati vari pavērt jebkam. Tad Tev ir bail: ja nu viņš vairs negribēs lūkoties aiz šīm reizēm pavērtajām durvīm? Un tu sāc tās nevērt tik plaši - ja nu tas nav vajadzīgs. Un tu aizver durvis uz sevi. Neesi atslēga, neesi durvis, esi pāri tām.
vai tā ir?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ir bezgalīgs skaits tādu kombināciju gan atslēgām, gan durvīm. visu izšķir nejaušība.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tātad Tu tomēr esi durvis?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

umm, nezinu. nē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

greizsirdība, šķiet, vairāk pieder durvīm, jo tieši tās tiek virinātas vai nevirinātas. un tikai tās var gribēt atslēgu sevī. tam, kas aiz durvīm, nav svarīgi. ir vienkārši labi, un ap durvīm nemaz negribas piņķerēties. tās tāds izdomājums šķiet.
varbūt ka tā.

(Reply to this) (Parent)

bet greizsirdīgi ir arī mīļi, mīļi..
un patiesībā te iet runa par diva veida cilvēkiem: par prātā dzīvojošiem, kuros vienmēr ir šaubas, un par jūtās dzīvojošiem, kuri nepazīst šaubas.
nezinu.. :P

(Reply to this) (Parent)