Pērkons - 10. Decembris 2016

Ieeju, tātad, es šodien veikalā. Ievietoju ratos beigtu foreli, citrõnus. Aizeju līdz noslepkavoto cāļu stendam, paņemu pāris izgrieztas filejas un pamanu, ka pie konservu plaukta stāv pamests iepirkumu grozs. Pilns ar produktiem, bet saimnieka tuvumā neir.
Padomāju: hahahahahaāāā, lohs tāds – noteikti aizmirsis mājās maku. Hahahahaāāa, hāāa, hā, ha, h... Bļeaķ...

– Atvainojiet! Es atstāšu te savus ratus, ja? Nu uz mirkli. Nu, praktiski uz desmit minūtēm, ja?

A meitene baltā cepurē stāvēja pie luksofõra un šūpoja galvu, vienā ritmā ar man ausīs skanošo mūziku.

Kad biju pusbriedā, tad domāju, ka nekad neaizmirsīšu nevienu meiteni, ar kuru esmu bučojies. Man pat šķita dīvaini, kad citi neatcerējās to meiteņu vārdus, ar kurām kniebušies. Man šķita, ka viņi pārspīlē. Tak noteikti arī pārspīlēja un, kaut kādā veidā, mēģināja lielīties. Tip – es esmu tik daudz kniebies, ka nupat vairs neatceros.

Tagad, stāvot uz lodžijas un lūrot tukšumā, atcerējos vienu no saviem drosmīgākajiem meitenes (kāda nu tur meitene – smuka sieviete) aicinājumiem uz "randiņu".
Tas bija sen, ļoti sen, bet bija tā, ka nonācu viskija degustācijas pasākumā, bet vadītāja, kura stāstīja par viskijiem, bija tāda vēl skaistule.
Tad nu, kad pēc degustācijas pasākuma krogusā biju izrijis vēl nedaudz viskija, es viņai uzzvanīju...
Tā mēs satikāmies. Un tā mēs kādu mēnesi tikāmies.
Viņai bija meita un vīrs, man... Nu es biju pusbriedā.

Tad nu lūk – es ņehuja neatceros kā viņu sauc. Varbūt Viktõrija. Varbūt nē.
Man šķita, ka es viņas vārdu nekad neaizmirsīšu, tak aizmirsu.
Varbūt tāpēc, ka nebučojos.

Dienās, barojot Šlumpengufu, fõnā ieslēdzis biju muļķukasti. Tur rādīja karatē puiku.

Nē, nu es saprotu, ka hormõni un viss tas, bet nekad nebiju domājis, ka pie karatē puikas mani paraus uz asarām.

A knupi Gu izspļāva. Taisni uz grīdas.