Nevajag man elpot virsū
Sep. 7., 2015 | 11:28 am
Rīts sākās burvīgi!
Stumjoties ārā no dzīvokļa, redzu, ka veras vaļā Kaimiņienes dzīvokļa durvis...
No dzīvokļa, viegli aizpampusi, izbirst kāda sieviete sievietes gados un izklunkurē arī pati galvenā varone. Ierauga mani, izvalba acis, sāk plātīt muti kā zivs, kura izmesta krastā – īsāk sakot, sākās!
Šajā reizē nekādās sarunās neielaidos, tikvien noklausījos, ka es atkal neesmu es, ka šeit dzīvojot vīrietis ar bārdu un blonda sieviete. Pēdējais bija kaut kas jauns, tāpēc nolēmu, ka par to tomēr būtu jāzina arī policijai, ja jau šāda nekārtībiņa notiek tepat manā acu priekšā.
Šeit tante sāka vaimanāt, ka es zvanot SAVAI policijai, draugiem, un, bļaustīdamies par nostrādātiem 35 gadiem VDV, ielīda atpakaļ savā alā.
Policija ieradās samēra operatīvi, tomēr viņu sejās bija lasāms nogurums, pieņemu, ka dežūra iegāja noslēdzošā fāzē, tak arī incidents ar kaimiņieni viņiem šķita garlaicīgs (protams!).
Uzklausīja problēmiņu un aizgāja runāties ar galveno varoni, kas neizrādīja vēlēšanos satikt vaigā mūsu kārtībsargus, tāpēc saruna notika caur durvīm. Pēc minūtēm10 biedri policisti no manis atvadījās un taisījās doties prom. Arī es slēdzu durvis un devos tajā pašā virzienā, kad dūšu bija saņēmis un no alas izvēlās pūķis — izrādes otrais cēliens varēja sākties.
Vīri no pašvaldības policijas uzsāka neauglīgu sarunu ar tanti, ko noslēdza ar tekstu, ka viņi mani pieskatīšot, lai jau tante guļ mierīgi – mans dzīvoklis tikšot novērots. Un tā viņi lēnām virzījās uz lifta pusi, kur, Kaimiņienes nemanīts, stāvu es. Solis pa solim un pūķis mani ierauga, izvalba acis, plāta muti un elpo man virsū ta ne kandžas, ta ne sazinkādas dziras peregaru.
Nākamo desmit minūšu laikā es dzirdēju tekstu, ka es esot viņu pārdevis, nodevis, tad kaut ko nedaudz no padomju laikos aktuālas dzejas (veselu dzejoli atcerās, bet mani nē), tad atkal, ka pie manis nākot kaut kāda blondīne, bet kādreiz tak esot bijusi brunete, un kur tas vīrietis ar bārdu, un kāpēc man nav matu, un vēl, un vēl, un vēl.
Vienbrīd visiem tas bija līdz kaklam, jo biedri policisti sāka apsvērt iespēju zvanīt uz durku, tak atmeta šo ieceri kā nederīgu, jo tantuks neesot pārāk agresīvs. Ar to tad viss pasākums beidzās.
Policisti norādīja, lai braucu lejā, paši iebīdīja pūķi alā, un tā mēs visi šķīrāmies.
Stumjoties ārā no dzīvokļa, redzu, ka veras vaļā Kaimiņienes dzīvokļa durvis...
No dzīvokļa, viegli aizpampusi, izbirst kāda sieviete sievietes gados un izklunkurē arī pati galvenā varone. Ierauga mani, izvalba acis, sāk plātīt muti kā zivs, kura izmesta krastā – īsāk sakot, sākās!
Šajā reizē nekādās sarunās neielaidos, tikvien noklausījos, ka es atkal neesmu es, ka šeit dzīvojot vīrietis ar bārdu un blonda sieviete. Pēdējais bija kaut kas jauns, tāpēc nolēmu, ka par to tomēr būtu jāzina arī policijai, ja jau šāda nekārtībiņa notiek tepat manā acu priekšā.
Šeit tante sāka vaimanāt, ka es zvanot SAVAI policijai, draugiem, un, bļaustīdamies par nostrādātiem 35 gadiem VDV, ielīda atpakaļ savā alā.
Policija ieradās samēra operatīvi, tomēr viņu sejās bija lasāms nogurums, pieņemu, ka dežūra iegāja noslēdzošā fāzē, tak arī incidents ar kaimiņieni viņiem šķita garlaicīgs (protams!).
Uzklausīja problēmiņu un aizgāja runāties ar galveno varoni, kas neizrādīja vēlēšanos satikt vaigā mūsu kārtībsargus, tāpēc saruna notika caur durvīm. Pēc minūtēm10 biedri policisti no manis atvadījās un taisījās doties prom. Arī es slēdzu durvis un devos tajā pašā virzienā, kad dūšu bija saņēmis un no alas izvēlās pūķis — izrādes otrais cēliens varēja sākties.
Vīri no pašvaldības policijas uzsāka neauglīgu sarunu ar tanti, ko noslēdza ar tekstu, ka viņi mani pieskatīšot, lai jau tante guļ mierīgi – mans dzīvoklis tikšot novērots. Un tā viņi lēnām virzījās uz lifta pusi, kur, Kaimiņienes nemanīts, stāvu es. Solis pa solim un pūķis mani ierauga, izvalba acis, plāta muti un elpo man virsū ta ne kandžas, ta ne sazinkādas dziras peregaru.
Nākamo desmit minūšu laikā es dzirdēju tekstu, ka es esot viņu pārdevis, nodevis, tad kaut ko nedaudz no padomju laikos aktuālas dzejas (veselu dzejoli atcerās, bet mani nē), tad atkal, ka pie manis nākot kaut kāda blondīne, bet kādreiz tak esot bijusi brunete, un kur tas vīrietis ar bārdu, un kāpēc man nav matu, un vēl, un vēl, un vēl.
Vienbrīd visiem tas bija līdz kaklam, jo biedri policisti sāka apsvērt iespēju zvanīt uz durku, tak atmeta šo ieceri kā nederīgu, jo tantuks neesot pārāk agresīvs. Ar to tad viss pasākums beidzās.
Policisti norādīja, lai braucu lejā, paši iebīdīja pūķi alā, un tā mēs visi šķīrāmies.