Pērkons - 30. Janvāris 2014

Viss bija tā!

Pagājušā gada jūlijā tiku pie jauna rokas pulksteņa. Tajā pašā mēnesī, pāris nedēļas vēlāk, kādā brīvdabas pasākumā, mēģinot no lietus pasargāt flīģeli, meitenes ar arfām un citus smalkus māksliniekus, cīņas karstumā pamanījos nolauzt (pat nezinu kā) to pipsuku, ar kuru griež laikrāžus.
Bija puņķi un asaras pērkoni un zibeņi, jo manta ne tikai jauna, bet arī dārga gan tā, gan šitā.
Īsāk sakot, nobraucām līdz veikalam, kur cietušais tika iegadāts. Vārds pa vārdam, šitā un tā, īsāk sakot – atstājām tel. nr. uz kuru sūtīt SMS, kad pipsuks tiks piegādāts. Tas viss pēc tam, kad tikām brīdināti, ka uz pipsuka piegādi būšot jāgaida vismaz 4 (četri!) līdz 6 (seši!) mēneši (MĒNEŠI!).

Tad lūk! Šī gada 19. janvārī, kad visas gaidas bija zudušas, atnāca prieka vēsts SMS par piegādāto detaļu. Un šodien, šī gada 30. janvārī, man uz rokas atkal ir šis laikrādis.

Ko es ar to gribēju teikt?
Biedri! Brīnumi notiek!

[12:07] Shulcs: "Mīklainos apstākļos rīdziniece nokļūst pļavā"
[12:14] Perkons: uzreiz acu priekšā — miglas vāli, rasa, vientuļš grants ceļš tālumā iestiepjās mežā, vīrs ar kūkumu mugurā nes izslaukto piena kannu uz ceļmalā esošo piena savākšanas plauktiņu. Pārsimts metrus tālāk, aiz neliela līkuma, kuru nedaudz slēpj kārkli, ir autobusa pietura ar solu, kuram salauzts viens koka dēlis. Aiz sola neliels grāvis, jau gadu kā sauss, bet aiz grāvja pļava. Miglas dēļ pat nevar saskatīt cik tieši tālu tā plešās, bet tas arī nav svarīgi, jo uzmanību piesaista kāda rīdziniece sarkanu lakatu ap pleciem stāvam pļavā. Mīklaini!
[12:14] Shulcs: Mhm, kaut kā tā
[12:15] Shulcs: Pārsteigumā ieplestām acīm rīdziniece groza galvu un nespēj ne saprast, ne noticēt, kur atrodas
[12:15] Shulcs: Tālumā kūko dzeguze
[12:15] Perkons: Mīklaini!
[12:25] Perkons: Ģirta Ķestera balss "Rīdzinieces noslēpums!"
[12:32] Shulcs: "Vai mīklainā rīdziniece spēj nokļūt arī kukurūzas laukā? Skatieties jau pēc nedēļas!"

Vot cibā ir forši, es jums teikšu.

Ja kāds konkrēti sāk krist uz nerviem, tad ņem un rīkojies. Rezultātā – vai nu tevi nobanos, vai pats atfreidosi. Pēc kāda laika būs jau aizmirsts un atkal varēs staigāt pa veciem grābekļiem, bet tas cibā – te viss vienkārši.
Bet vot ko iesākt, ja kantorī ir viens tāds elements ar krēpēm, kas parādoties pie apvāršņa liek sakost zobus un skaitīt līdz daudzdesmit?

"Tuk, tuk, tuk! Es tev e-pastu nosūtīju". Stāv un blenž virsū visa tāda smaidīga un laimes pārņemta.
"Tuk, tuk, tuk! Es tev tuliņ nosūtīšu e-pastu!". Draud, bļaķ, bet vienalga smaidīga.
Nu, vai vienkārši pienāk, nostājās aiz monitoriem, stāv, klusē, lūr virsū, imitē domāšanas procesu. Procesē, procesē, tad noplivina gaisā savas rižās krēpes un aiziet.

Kā vot šitādu atfreidot, kā?
Kā pazaudēt to nelaimi?