Pērkons - 21. Marts 2013

Feins gļuks rīta agrumā.

Kopā ar mani liftā iekāpj maza, blonda sievietīte. Augumā pavisam nedaudz virs manas nabas. Pie austiņas tur milzīgu baltu telefonu un saka :"Да! Я Дарт Вейдер.".

Iespējams tam ir grūti noticēt, iespējams, ka pat neiespējami, taču man reizēm Čiepas ir žēl . Jā, jā — žēl! Cilvēks tak tikai labu grib — vien nesanāk. Un tas, ka viņu te klaji ignorē, vispār liek sirdij sažņaugties. Viņa, piemēram, attaisa Tik Tak dražeju kārbiņu un pa visu telpu skaļi piedāvā uzcienāt. Klusums. Labi, ja kāds neizpratnes pilns skatiens tiek vērsts viņas virzienā. Mēģina uzsākt sarunu par trūkstošajām lata jubilejas monētām — atkal viss kā izmiris. Pajautā kur var dabūt jaunu iepakojumu biroja papīra — pilnīga ignorance.
Patiešām, patiešām žēli metas!

Lūk, piemēram, somi nav smieklīgi — viņi ir savādāki, tāpat Čiepa — viņa vienkārši ir savādāka.

Eju no sanmezgla, sanāk garām iet mazam vīrelim, pēc skata kā Bulgakova Begemotam, ar nāģeni galvā, kurš šķirsta kaut kādus dokumentus, pēc skata zilus. Pāris metrus vēlāk dzirdu mērķtiecīgu soļu dunoņu manā virzienā, spēji pagriežos, un tur tas vīrelis, piesarcis pēc velna, — sakiet, sakiet, lūdzu, kur te ir tualete, bez maksas.