Pērkons - 20. Marts 2013

Es te drusku piefīčošu.
Čiepa

Čiepa atrodas aiz diviem maniem un viena sava monitora. Parasti viņa runā ļoti klusi klusītiņām. Pat ne runā, bet vāri čiepst. Čiepst runājot pa telefonu, čiepst sarunājoties ar sevi, čiepst sarunājoties ar monitoru un čiepst sarunājoties ar mani. Pēdējais mums abiem ir īsts pārbaudījums, jo es lietoju audio uzaušus, līdz ar to nedzirdu viņas izmisīgo čiepstēšanu. Parasti šī situācija atrisinās tā — es ar acs kaktiņu pamanu Čiepas lūpu kustēšanos, ļauju visu izstāstīt kosmosam, noņemu uzaušus un pieklājīgi lūdzu atkārtot. Tas, ka pirms čiepstēšanas būtu jāpadod kāda zīme (kaut jāpaskatās manā virzienā), lai es saprastu, ka kosmosā raidītā doma ir paredzēta man, viņai vēl nav ienācis prātā, un varbūt arī labi, jo šī domas atkārtošana tomēr kaut kā strukturizē sacīto, lai gan, jāatzīst, ne vienmēr.

Tā, piemēram, nupat.
Čiepa virina muti, kā krastā izmesta zivs, ar skatienu kaut ko tetovējot galdā. Noslēdzošie čiepstieni tik izdvesti manā virzienā. Mana uzmanība tomēr ir piesaistīta, noņemu uzaušus...

— čiep, čiep, čiep...
— Ko?
— Kāds atsūtīja multiziņu!