Mar. 14., 2013 | 09:55 am
Lai nedaudz izkrāsotu pelēko ikdienu, šovakar došos uz Dailes teātri.
Es saprotu, ka "smalkās aprindas" rauc degunu, izdzirdot jebkuru citu teātru nosaukumus un izrādes, kas nav JRT pirmizrādes, tad es, kā prasts vīrs ar trim neiesāktām doktorantūrām, apmeklēšu «Kilogramu kultūras» ieguvušo «Eņģeļi Amerikā».
Es saprotu, ka "smalkās aprindas" rauc degunu, izdzirdot jebkuru citu teātru nosaukumus un izrādes, kas nav JRT pirmizrādes, tad es, kā prasts vīrs ar trim neiesāktām doktorantūrām, apmeklēšu «Kilogramu kultūras» ieguvušo «Eņģeļi Amerikā».
Links | komentārs 2 komentāri | Add to Memories
TikTak?
Mar. 14., 2013 | 10:42 am
Citās ziņās — man ir jauna un fantastiska kolēģe. Protams, mārketinga speciāliste.
Unikāla radība, patiešām!
Jau pirmajās dienās viņa man sāka uzdod jautājumus par "Kukiju mārketingu". Īsti gan nezina, kas īsti tas "kukijs" ir un no kā viņš ziemā pārtiek, tomēr "kukiju mārketings" rullē pār pasauli ar nevaldāmu jaudu, drupačām birstot.
Nepagāja ne pāris dienas, kad parādījās jautājums par "black hat" un "white hat". Pilnīgi atklāti varu pateikt, ka uz kādu 1/2 minūti sajutos zaudējis krēslu zem pakaļas. Viņa gan īsti nezinot, kas tas īsti tāds ir, tomēr esot dzirdējusi, ka tā darot. Sāņēmis šo dušu, nedaudz pastāstīju par slēptajiem linkiem. Speciāliste uz brīdi nomierinājās.
Jau mirkli vēlāk, pie mana apvāršņa, lai gan kā gan cita, jo man šķiet, ka tur — otrā pusē — apvāršņa nav, vien viens bezgalīgs kosmoss, parādījās jautājums par baneriem, kas varētu atvest uz mūsu resursu. Precīzāk — vai es varot tādus uztaisīt. Piesardzīgi un piekrītoši pamāju ar galvu. Un atkal ar airi pa pakausi — "vai tur varēs iestrādāt "black hat"?".
Mulsi skatos viņas vizienā, mēģinādams kaut nedaudz izprast to, cik tieši trenēti tarakāni valda pār pilsoni galda pretējā pusē.
Vēl nedaudz vēlāk izrādās, ka viņa ir mēģinājusi pati pieslēgt IP printeri. Tas gan beidzās ar to, ka "Nu es jau nezinu kā tas darās, atceros tikai slešiņu, slešiņu".
Un man atkal jau nekas cits neatliek, kā apbrīnā ieplest acis. Savas.
Vēl bija gadījums, kad viņa trāpījās blakus manam monitoram, kad biju atvēris kādas lapas "source". Jums vajadzēja redzēt to prieku, kas valdīja tuvākajā kvadrātmetrā. "Es šito zinu! Es šito zinu! Man briesmīgi patīk! Neko nesaprotu, bet tas ir tik forši!".
Jau atkal truli mirkšķinu acis.
Nupat viņa mēģināja manā vietā atbildēt uz kolēģa uzdoto jautājumu par e-pastiem telefonā. "Nu tur POP3 un POP3, kaut kādi serveri bija jāliek.".
Jau atkal izbaudīju šo apbrīnojamo enerģiju, nogaidīju oratores noslēguma zilbes un laipni piedāvāju kolēģim šo "problēmu" atrisināt tad, kad būs vajadzīgais telefons.
Nu jā, tas vēl tuvu nav viss, draugi un draudzenes, tas ir tikai pats sākums.
Unikāla radība, patiešām!
Jau pirmajās dienās viņa man sāka uzdod jautājumus par "Kukiju mārketingu". Īsti gan nezina, kas īsti tas "kukijs" ir un no kā viņš ziemā pārtiek, tomēr "kukiju mārketings" rullē pār pasauli ar nevaldāmu jaudu, drupačām birstot.
Nepagāja ne pāris dienas, kad parādījās jautājums par "black hat" un "white hat". Pilnīgi atklāti varu pateikt, ka uz kādu 1/2 minūti sajutos zaudējis krēslu zem pakaļas. Viņa gan īsti nezinot, kas tas īsti tāds ir, tomēr esot dzirdējusi, ka tā darot. Sāņēmis šo dušu, nedaudz pastāstīju par slēptajiem linkiem. Speciāliste uz brīdi nomierinājās.
Jau mirkli vēlāk, pie mana apvāršņa, lai gan kā gan cita, jo man šķiet, ka tur — otrā pusē — apvāršņa nav, vien viens bezgalīgs kosmoss, parādījās jautājums par baneriem, kas varētu atvest uz mūsu resursu. Precīzāk — vai es varot tādus uztaisīt. Piesardzīgi un piekrītoši pamāju ar galvu. Un atkal ar airi pa pakausi — "vai tur varēs iestrādāt "black hat"?".
Mulsi skatos viņas vizienā, mēģinādams kaut nedaudz izprast to, cik tieši trenēti tarakāni valda pār pilsoni galda pretējā pusē.
Vēl nedaudz vēlāk izrādās, ka viņa ir mēģinājusi pati pieslēgt IP printeri. Tas gan beidzās ar to, ka "Nu es jau nezinu kā tas darās, atceros tikai slešiņu, slešiņu".
Un man atkal jau nekas cits neatliek, kā apbrīnā ieplest acis. Savas.
Vēl bija gadījums, kad viņa trāpījās blakus manam monitoram, kad biju atvēris kādas lapas "source". Jums vajadzēja redzēt to prieku, kas valdīja tuvākajā kvadrātmetrā. "Es šito zinu! Es šito zinu! Man briesmīgi patīk! Neko nesaprotu, bet tas ir tik forši!".
Jau atkal truli mirkšķinu acis.
Nupat viņa mēģināja manā vietā atbildēt uz kolēģa uzdoto jautājumu par e-pastiem telefonā. "Nu tur POP3 un POP3, kaut kādi serveri bija jāliek.".
Jau atkal izbaudīju šo apbrīnojamo enerģiju, nogaidīju oratores noslēguma zilbes un laipni piedāvāju kolēģim šo "problēmu" atrisināt tad, kad būs vajadzīgais telefons.
Nu jā, tas vēl tuvu nav viss, draugi un draudzenes, tas ir tikai pats sākums.
Links | komentārs 21 komentāri | Add to Memories
Mar. 14., 2013 | 12:01 pm
Te nu esmu atripojis — pirmais ieraksts zem atslēgas. Astoņi gadi nepagāja.