Maijs. 3., 2012 | 08:59 am
Tātad, lūk šis bija inčīgi. Muterīte uz kaut kādu jubīli iedāvinaja tādus miniatūrus nieciņus naga izmērā. Tur bija, piemēram, vakuuma iepakojumā neliels trauciņš ar baltu pulveri, citā iepakojumā konjaka glāze arī tikpat maza, vēl citur mazs mazītiņš drēbju pakaramais, nu un vēl kādi trīs, četri nieciņi. Tad lūk — ja tam trauciņam ar pulveri uzlēja ūdeni, tad viņš pārvērtās par cukura granulām, bet ja tām uzlēja ūdeni, tad viņas transformējās uz neskaitāmiem C vitamīna iepakojumiem. Ar to konjaku visas transformācijas neatceros, jo pašam roka necēlās liet ūdeni dzērienā un arī laika īsti nebija, bet klīda leģendas, ka viss beidzas ar šķidrumu no debesīm nokrišņu veidā. Par pārējiem nieciņiem informāciju nesaņēmu.
Links | komentārs | Add to Memories
Maijs. 3., 2012 | 03:02 pm
Tas tomēr ir neiedomājami, kā tas vecums piezogas nemanot. Man, piemēram, teorētiski jau kādu mēnesi būtu jānobrauc līdz vecmāmuļai Vecrīgai, tak kā nevaru saņemties, tā nevaru. Atlieku no dienas uz dienu, kaut pienākuma nasta nav smaga — tik cik pāris ali jāizdzer. Varbūt šodien...