Pērkons - 1. Februāris 2011

Es, protams, saprotu, ka laiki grūti, naudiņas nav un vispār viss ir šausmīgi slikti, bet kādai minoritātei jābūt, lai noskrūvētu metāla ārdurvju rokturi? Tak i no iekšpuses, kas nozīmē, ka burlaks apdzīvo kādu no daudzajiem nama apartamentiem.

Jā. Un tad es vilkos uz darbu un pie sevis šķendējos, jo daļa, nu skrūvīte vai plastmasas dekoratīvā figņa, no tā štrunta roktura piederēja man, un es sajutu, ka man jāsāk sajusties bēdīgam. Un tagad es ļoti ceru, ka šis skrūvgrieža pavēlnieks ķersies pie ārdurvju koda, lai izmakarējis no turienes divus cipariņus piestiprinātu tos sev dzīvokļa numura plāksnītes vietā. Un tad, es jums galvoju, somebody gonna get hurt real bad!

Bet ziniet, kas man ir? Ziniet, ziniet, kas man ir?

Man ir šāda maika!

Lūk, esmu studējis kultūras vēsturi, da reliģijas vēsturi, bet joprojām ir viena lieta, ko nesaprotu. Te indulgence iemeta linku ar postažu Ēģiptē.
Tak, lūk, nesaprotu!
Kādus četrus tūkstošus gadus atpakaļ pie virpas sēdēja nosauļojušies zēni un ļepija figūriņas, kuras, atkarībā no darba devēja rocības, apzeltīja vai kā savādāk krāsoja, bet vienalga veidoja pēc pacienta izsniegtajām regulām.
Nu, salauza tagad kaut kādi vandāļi – nu i čo? Iestājās globāls ai ai ai, un vispār nekā svēta? Tak i sūdu – sūdu es jums saku! Ar līdzīgām asarām mums jāpavada būtu aizkrāsotie grafiti, jāraud par katru nojaukto daudzstāveni vai miskastes urnā izmesto reklāmas bukletu. Tas ir tā vērts?

p.s.
Augstāk minētie mūsdienu kultūras sasniegumi kalpo tikai kā piemērs.