Viss bija tā
Okt. 20., 2010 | 10:41 am
Vēl pirms 10. Saeimas vēlēšanām man atnāca pavēste no tiesas, ka jāierodas uz kādas krimināllietas izskatīšanu.
Dienu pēc vēlēšanām, no Rīgas apgabaltiesas saņēmu pavēsti, kurā bija melns uz balta rakstīts, ka tuvākajās pāris dienās man jāsakravā mantiņas un jādodas atsēdēt pusotru gadu par slepkavību un tīšu dedzināšanu, lai slēptu pierādījumus.
Taisnības labad jāatzīst, ka vienīgais par ko es tanī brīdī pārdzīvoju bija piparmētru tējas paciņu neesamība manā iedzīvē un dušošanās process labošanas iestādē. No cita aspekta — prātā virmoja doma, ka varēšu veselu pusotru gadu veltīt pagarākai, diletantiskai rakstīšanai.
Tajā pašā dienā kurjers man piegādāja otru vēstuli, kas bija no CVK (Centrālās vēlēšanu komisijas) ar tekstu, ka saistībā ar krimināllietu man ir liegta piedalīšanās vēlēšanās kā komisijas loceklim.
Es nodomāju, ka tas ir visnotaļ dīvaini, ņemot vērā to, ka vēlēšanas bija dienu iepriekš. Un brīdī, kad manā galvā maisījās četras lietas — ķurķis, piparmētru tēja, dušas un CVK — iezvanījās truba, bet zvanītājs bija![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
martcore, kurš, atsaucoties uz mistiskiem pagājušā gada notikumiem, viegli aizlietā balsī aicināja uz pasākumu. Diemžēl nācās izkoļīties par priekšā stāvošo ieslodzījumu un atteikt uzaicinājumam.
Lai vai kā, nākošajā dienā es pamanījos savākt pietiekami daudz finanses, lai dažas instances pārskatītu lietu un "nepamanītu" pierādījumus, kas noradīja uz mani. Bet alkatīgajiem činavniekiem ar to nebija gana, un viņi mani nosūtīja piedalīties jaunā kosmosa izpētes projektā, kuram speciāli bija izgatavots jauns starpgalaktiskais vojādžers. Uzdevums bija pārbaudīt lidaparāta dzīvotspēju, tāpēc izvēle bija starp ilgstošu lidināšanos starp zemi un mēnesi, vai plēst taisni līdz brīdim, kad kuģim beigsies zupa. Pārējai ekipāžai izteicu viedokli, ka atbalstu otro variantu, jo, kad jau, tad jau, un ceļojuma kolēģi man piekrita.
Kad vojādžera dzinēji apklusa, paradoksālā kārtā bija saskatāma zeme, kas bija kniepadatas galviņas lielumā un brīnumaini krāsaina, bet turpat pie iluminatora lidinājās no papīra izgriezts cipars "1", un man radās viedoklis, ka tas ir Lenona darinājums, kuru viņš palaida kosmosā, kad radīja dziesmu «Across the Universe». Otrā pusē ciparam bija melnbalta fotogrāfija.
Tikmēr, kamēr es tvarstīju rokā to ciparu, pārējā ekipāža bija noskaidrojusi, ka mēs esam piezemējušies uz cietzemes — mazas mazītiņas planētas, kuru ieskāva nakts, tāpēc mēs nespējām atšķirt to, kur beidzas planētas virsma, un kur sākas izplatījums.
Nezinu cik tieši ilgi mēs tur klīdām, kamēr uzskrējām uz kāda balkona stāvošam tēlam, kurš luktura gaismā izskatījās pēc ērmota cilvēka — ar pavērtu muti līdz ausīm un lieliem, baltiem zobiem. Iezemietis bija laipns un pavēstīja, ka īstenībā no šīs planētas līdz zemei nemaz nav tik tālu, ja vien zina īsāko ceļu. Un vēl, ar roku veicot plašu loku norādot uz izplatījumu, kur iemirdzējās lielākas un mazākas brīnumaini krāsainas bumbiņas, kas nebija lielākas par kniepadatas galviņu, stāstīja, ka tur visur dzīvojot cilvēkveidīgas būtnes, kas tikai pavisam nedzaudz atšķiras no mums vispārpieņemtā tēla.
Kamēr ekipāža turpināja izzināt uz balkona sastapto iedzimto, es nolēmu doties nelielā pastaigā, jo nupat ausa rīts un varēja saskatīt pilsētplanētas aprises. Tur, ielejā, slējās guļamrajoni ar daudzstāvu mājām un daudziem izgaismotiem logiem, bet šeit, uzkalnā, bija privātmāju rajons. Pie vienas tādas es apstājos, jo pamanīju rosību pagalmā, kurā bija lērums vecu, sistu automašīnu. Mani pamanījis, saimnieks atvēra vārtiņus un aicināja ciemos, ar lepnumu izrādot sarūsējušu Porsche 911, kuram sānos esot ieskrējis kāds tur nebūt cits auto un skaidri redzamas viņa aprises.
— Kādreiz šīs sistās automašīnas es pārdošu par bargu naudu., — tā viņš man teica.
Un tad, kā atbildes žestu es viņam parādīju aiz iluminatora nozvejoto, papīrā veidoto, ciparu "1".
— Jā! Šis ir tas pats Lenona cipars, kuru viņš kosmosā palaida tad, kad radīja dziesmu «Across the Universe», bet — bet otrā pusē redzamajā, melnbaltajā attēlā ir šobrīd uz zemes meklētais slepkava un dedzinātājs., — tā viņš man teica.
Dienu pēc vēlēšanām, no Rīgas apgabaltiesas saņēmu pavēsti, kurā bija melns uz balta rakstīts, ka tuvākajās pāris dienās man jāsakravā mantiņas un jādodas atsēdēt pusotru gadu par slepkavību un tīšu dedzināšanu, lai slēptu pierādījumus.
Taisnības labad jāatzīst, ka vienīgais par ko es tanī brīdī pārdzīvoju bija piparmētru tējas paciņu neesamība manā iedzīvē un dušošanās process labošanas iestādē. No cita aspekta — prātā virmoja doma, ka varēšu veselu pusotru gadu veltīt pagarākai, diletantiskai rakstīšanai.
Tajā pašā dienā kurjers man piegādāja otru vēstuli, kas bija no CVK (Centrālās vēlēšanu komisijas) ar tekstu, ka saistībā ar krimināllietu man ir liegta piedalīšanās vēlēšanās kā komisijas loceklim.
Es nodomāju, ka tas ir visnotaļ dīvaini, ņemot vērā to, ka vēlēšanas bija dienu iepriekš. Un brīdī, kad manā galvā maisījās četras lietas — ķurķis, piparmētru tēja, dušas un CVK — iezvanījās truba, bet zvanītājs bija
martcore, kurš, atsaucoties uz mistiskiem pagājušā gada notikumiem, viegli aizlietā balsī aicināja uz pasākumu. Diemžēl nācās izkoļīties par priekšā stāvošo ieslodzījumu un atteikt uzaicinājumam. Lai vai kā, nākošajā dienā es pamanījos savākt pietiekami daudz finanses, lai dažas instances pārskatītu lietu un "nepamanītu" pierādījumus, kas noradīja uz mani. Bet alkatīgajiem činavniekiem ar to nebija gana, un viņi mani nosūtīja piedalīties jaunā kosmosa izpētes projektā, kuram speciāli bija izgatavots jauns starpgalaktiskais vojādžers. Uzdevums bija pārbaudīt lidaparāta dzīvotspēju, tāpēc izvēle bija starp ilgstošu lidināšanos starp zemi un mēnesi, vai plēst taisni līdz brīdim, kad kuģim beigsies zupa. Pārējai ekipāžai izteicu viedokli, ka atbalstu otro variantu, jo, kad jau, tad jau, un ceļojuma kolēģi man piekrita.
Kad vojādžera dzinēji apklusa, paradoksālā kārtā bija saskatāma zeme, kas bija kniepadatas galviņas lielumā un brīnumaini krāsaina, bet turpat pie iluminatora lidinājās no papīra izgriezts cipars "1", un man radās viedoklis, ka tas ir Lenona darinājums, kuru viņš palaida kosmosā, kad radīja dziesmu «Across the Universe». Otrā pusē ciparam bija melnbalta fotogrāfija.
Tikmēr, kamēr es tvarstīju rokā to ciparu, pārējā ekipāža bija noskaidrojusi, ka mēs esam piezemējušies uz cietzemes — mazas mazītiņas planētas, kuru ieskāva nakts, tāpēc mēs nespējām atšķirt to, kur beidzas planētas virsma, un kur sākas izplatījums.
Nezinu cik tieši ilgi mēs tur klīdām, kamēr uzskrējām uz kāda balkona stāvošam tēlam, kurš luktura gaismā izskatījās pēc ērmota cilvēka — ar pavērtu muti līdz ausīm un lieliem, baltiem zobiem. Iezemietis bija laipns un pavēstīja, ka īstenībā no šīs planētas līdz zemei nemaz nav tik tālu, ja vien zina īsāko ceļu. Un vēl, ar roku veicot plašu loku norādot uz izplatījumu, kur iemirdzējās lielākas un mazākas brīnumaini krāsainas bumbiņas, kas nebija lielākas par kniepadatas galviņu, stāstīja, ka tur visur dzīvojot cilvēkveidīgas būtnes, kas tikai pavisam nedzaudz atšķiras no mums vispārpieņemtā tēla.
Kamēr ekipāža turpināja izzināt uz balkona sastapto iedzimto, es nolēmu doties nelielā pastaigā, jo nupat ausa rīts un varēja saskatīt pilsētplanētas aprises. Tur, ielejā, slējās guļamrajoni ar daudzstāvu mājām un daudziem izgaismotiem logiem, bet šeit, uzkalnā, bija privātmāju rajons. Pie vienas tādas es apstājos, jo pamanīju rosību pagalmā, kurā bija lērums vecu, sistu automašīnu. Mani pamanījis, saimnieks atvēra vārtiņus un aicināja ciemos, ar lepnumu izrādot sarūsējušu Porsche 911, kuram sānos esot ieskrējis kāds tur nebūt cits auto un skaidri redzamas viņa aprises.
— Kādreiz šīs sistās automašīnas es pārdošu par bargu naudu., — tā viņš man teica.
Un tad, kā atbildes žestu es viņam parādīju aiz iluminatora nozvejoto, papīrā veidoto, ciparu "1".
— Jā! Šis ir tas pats Lenona cipars, kuru viņš kosmosā palaida tad, kad radīja dziesmu «Across the Universe», bet — bet otrā pusē redzamajā, melnbaltajā attēlā ir šobrīd uz zemes meklētais slepkava un dedzinātājs., — tā viņš man teica.