Pērkons - 21. Septembris 2009

Kā es Hitleru atpizģīju.

Viss sākās ar to, ka Lēdija no Itālijas atveda šitādu uzparikti. Šis izstrādājums, kura uzbūve ir prasta kā piecas kapeikas, māk pagatavot augstvērtīgu espresso puskrūzes apjomā. Tad lūk, es jau otro nedēļu rītos savā organismā ieleju espresso devu, kas var konkurēt ar augstākās raudzes jēlnaftu.
Arī šorīt, kamēr santehniķis mainīja ūdens skaitītājus, es pieslēdzos melnajam dzērienam krūzē. Tak norāva pauri tā, ka minoties uz darba pie ātruma 25-27 km/h šķita, ka velkos uz saviem 10-15 km/h. Kājas nejutu principā, skatienu piesiet vienā punktā faktiski nebija iespējams, bet motors līksmi rīkoja Drum 'n' Bass pārtiju. Savukārt purins nav atlaidis vēl šobrīd.

Cita starpā — velocimdi ir kruta štelle. Tagad štukoju kas tālāk: dzeltens lakādas bodijs un ķivere ar stilizētām liesmu mēlēm?

Nedaudz paklaiņoju pa Tu Trubu aplūkojot tautiešu kreatīvus. Goda vārds man palika neomulīgi redzot tik daudz patiesas mīlestības, tīru jūtu un aizkustinājuma asaru vienviet. Izrādās visapkārt ir gaiši cilvēki ar sirsniņām kā 112 karātu dimantiem, bet es te tāds "nejūtīgs sliedes gabals ar akmeni sirds vietā" (© vistu_zaglis).

Antoloģijas apskate sākās ar šo šedevru!

Bet tagad es aiziešu uzsmēķēt un pārdomāt savu attieksmi pret cilvēkiem, dzīvi un pasauli kā tādu!

Un vēl es gribu maiku, kurai uz muguras būtu rakstīts "нас-рать!".