Pērkons - 6. Jūlijs 2009

Sestdien skrējos ar 17. trolejbusu, pēc pāris dzērienu glāzēm Rīgas vecmāmiņas azotē — Doma laukumā.

Ietves pustukšas, tik vien kā pāris mamzeles un džentelmeņi, kuri defilē no viena traktiera uz otru. Jā, un briesmīgi liela un biedējoša ceļa remonta kaut kāda tur mašīna. Pie tās es gandrīz ar sirdi aizgāju pirmo reizi.

Tātad starts tika padots pie Saktas.
Pie viesnīcas Latvija pirmais šķērslis — traki biedējošā mašīna, viena mamzele un džentelmenis. Uz manu dzīvsvaru par daudz, un rezultātā transports mirkšķinādams ar labo pagrieziena rādītāju iet garām.
Pie Rīgas modēm es viņu noķeru un jūtos viss par sevi gandarīts. Ap Dailes teātri, uz luksoforu rēķina, atkal iepalieku, tomēr turu sāncensi redzamības lokā. Pie Pērnavas ielas atkal esmu rokas stiepiena attālumā.

Tālāk es praktiski neko neatceros. Pelēcīgs plīvurs priekšā brillēm, kājas autopilotā un īsāko ceļu aprēķina nodarbināts pauris.

Īsāk sakot, finišā, kas tika organizēts pie Ilukstes ielas, ieripoju ar asaru atstātām taciņām uz vaigiem, saķēris sirdi, bet pirmais. Sēdēju pie pārtikas mazveikala RIMI, prātoju vai bija prāta darbs iet ar sabiedrisko transportu rotaļās un līdzīgos veidos garlaikojos tās septiņas minūtes, kas bija vajadzīgas, lai trolejbuss sasniegtu finišu.

Ak jā, ar velosipēdu nevis kājām, protams.

Lai vistu_zaglis varētu mierīgāk uzņemt dzērienus, izķidāju savas atmiņas šūflādītes un jau stundu nevaru izslēgt to kurmi, kas rokas meklējot man nebijušas, bet deviņdesmitajos pastāvošas lietas. Bijušo godīgi uzskaitīju.

Ar citronu tīrīt čakras šobrīd man šķiet tīrais nieks.