Pērkons - 28. Augusts 2008

Braucot uz darbu novēroju kādu trijotni no Latgales puses. Vectēvs, vecmāmiņa un viņai klēpī mazmeitiņa. Vectēvs sirms, kluss un rāms. Bet vecmāmiņa ar mazmeitiņu rudākas par rudāko lapsu. Riktīga rūsa.

Vecmāmiņa mazmeitiņai uzdod dažādus jautājumus. Piemēram — tad, kad izaugsi liela, tu taču gribēsi būt apaļa? Nu, tāda kā tava mamma.
Mazmeitiņa klusē.

Nu, tad varbūt paņemsi manu pupu? Paspaidīsi, varbūt piens iznāks.
Mazmeitiņa nedaudz sašutusi atteicās.

Vecmāmiņa gardi nosmēja, ha ha ha, un teica, ka tikai jokojot.

Jāatzīst, ka man nenācās pirmo reizi dzirdēt šādu latgaļu vecmāmuļu jokošanu.

Tas ir kaut kāds specifisks reģiona humors?
Neesmu novērojis citu novadu vecmāmuļās šādus jokus. Vai varbūt ir?

Mani pamodināja tas, ka kāds man sejā iešļakstīja auksta ūdens strūklu no izsmidzinātāja. Es to nosauktu par piespiedu modināšanu. Tādu, kādu mani vecāki pielietoja brīžos, kad negribēju mosties lai dotos uz skolu. Dzestra ūdens šalts un es biju „kaujas gatavībā".

Es esmu es, taču vairs neatrodos baltajā kubā. Nē. Šis nepavisam nav kubs. Šī ir pilnīgi sveša un man nepazīstama telpa. Jeb precīzāk, krātiņš kādā ļaužu pilnā zālē. Zālē ar sasmakušu gaisu, ar šķebinošu pelējuma smaku, ar cilvēku pūli, kas savā, man nesaprotamā, sistēmā drudžaini mainās ar naudas zīmēm.

Lasīt vēl »