Pērkons - 5. Jūlijs 2007

Lai kā man tas nepatiktu, taču ik pa brīdim mani mēģina kādam pielīdzināt. Reizēm tas ir vizuālo līdzību pēc, reizēm rakstura, citreiz valodas un viedokļa argumentācijas dēļ, bet fakts paliek fakts — ir bijuši momenti, kad tieku kādam pielīdzināts.

• Atceros, kad manas mazās kājeles mina mazo bērnu novietnes teritoriju — bērnudārzu, tad audzinātājas mani pielīdzināja diplomātam un teica, ka dienās tāds arī būšu.


• Kad paaugos un kļuvu jauns un skaists, kādā meituku kompānijā, sievišķi, šķelmīgi sarunājoties, mani pielīdzināja kādam aktierim. Tieši kuram — jeibogu neatceros. Kāds no aizokeāna zemes, Amurikas, bija.


• Spēlējot basketbolu, jāatzīst tas man pat nedaudz glaimoja, reizēm mani mēģināja pielīdzināt Štelmaheram.


• Studiju gados mani nevienam nepielīdzināja.


• Kad bija kuršturtas mega šovs Fabrika, kurā piedalījās pieauguši cilvēki, nevis bērneļi, mani pielīdzināja vienam no varoņiem MAO. Cik sapratu līdzīgās domāšanas dēļ, taču nekad sīkāk par to neesmu interesējies.


• Tagad, kad mati ir pametuši manu viedo pauri atstājot gludu virsmu, nedaudz atlaižot garāku bārdu un ūsas, pagriežot profilu un ieņemot īsto leņķi — izspļauts Ļeņins. Tā vismaz saujiņa cilvēku stāsta.

Bet kam mani pielīdzini tu? Lai kā man tas nepatiktu.

Sluhai, markizs! Tev tiešām sāp kāja? :/