Stormy weather
Stormy weather
- Daudz laimes
- 10/15/10 03:38 pm
- Mēs tā kā paralizēti, baidāmies nebūt gana oriģināli ar savām dāvanām, un tad viens otrs paliek bešā.
Domāju par vecajiem laikiem, vai tik neesmu dāvinājusi vecajam vecajam garlaicīgas dāvanas; tādas kas vairāk tīk dāvinātājam nekā saņēmējam. Daudzreiz dāvināju viņam kreklus, kaklasaites un smaržas utt. Par laimi atcerējos pižiku, kuru medījot, izķemmēju veselu čupu veikalus. Par to viņam toreiz bija patiess prieks. Varbūt nav tik traki ar manām dāvanām. Kādreiz kaut ko arī trāpīju.
Ehh, un ja es zinātu, kā iepriecināt šo veci, kuram "neko nevajag"... Ceru, ka viņš to saprot (bet visticamāk jau, ka nē), ka viņam par prieku jebko, viskautko labprāt uzdāvinātu; tā izrādītā uzmanība kopā ar dāvanas sameklēšanas klapatām etc (nenoliedzot dāvanas saturu arī, protams) taču ir vissvarīgākais.
Un varbūt visas iespējamās dāvanas man viņam nešķita gana labas, ka esmu pelnījusi ko cēlāku, interesantāku, pārsteidzošāku. Tā varētu cerēt, ja viņš pats nebūtu teicis, ka arīdzan man "neko nevajag". Piekrītu vienam draugam, kurš teica, ka sievietēm vajag dāvināt zelta stieņus vai naudu. Pārējo viņas pašas izdomās. Un tā ir taisnība. tad es zinātu, ka viņa pasaulē uz mani vajag atstāt iespaidu, aplidot un lutināt, un ja nevar izdomāt dāvanu, tad izdomāt kādu īpašu uzmanības veidu, kas veikalā nav nopērkams. Priceless :p Kāpēc viņaprāt man neko nevajag? Iespējams, ka man nevajag jaunu džemperi, bet man tiešām trūkst saulītē ceļamās sajūtas. Tās sajūtas, ka kādam esi pati mīļākā pasaulē, vai vismaz tuvu tam. Vecās draudzenes rēgs tepat rēgojas. Vismaz viņas bilde vairāk nestāv uz plaukt svētbildes vietā. Vai viņš maz saprot, ko ir pateicis man par viņu, un ka nekad ne tuvu tik spēcīgas lietas nav pateicis man? Varbūt viņš joprojām skumst pēc Tās, kura aizgāja. Un es te tā... esmu tagad te blakus, bet ne liktenīga, pavisam īsta, ar karstām asinīm, sapņiem, vēlmēm un vajadzībām.
Interesanti, vai tas, kuram biju "liktenīgā sieviete" un kurš mani mīlēja vairāk par visu pasaulē, tādus vārdus saka arī savai jaunajai sievai... Domāju, kā tādus nesaka, bet droši vien saka citus arī spēcīgus un sirdi sildošus. Un lai gan man liekas, ka mūsu šķiršanās bija pareiza lieta, jo tas būtu noticis agrāk vai vēlāk, reizēm tas sirds siltums, kas bija tajās attiecībās, pietrūkst tik ļoti, ka sirds tiecas šaubīties par šīm attiecībām, un par to iepriekšējo izjaukšanu. Man vajadzēja izārdīt to ligzdu, man pietrūka liesmu. Es zināju, ka uguns dedzina nevis silda, bet citādi nevarēju. Man nebija izvēles. Ja nebūtu sasitusi abru tad, tad to izdarītu vēlāk - pēc kāzām, varbūt pat ar bērnu jau. Nezinu. Lai pirmais met akmeni, kurš pats bez vainas; kurš allaž bijis uzmanīgs pret otru, patiess pret sevi, nemānot ne sevi, ne otru par vēlmēm, par piecgades plāniem, par kopējo sapņu savietojamību.
Dāvana ieradās - liela un dārga. Tieši, kad biju jau pavisam sagumusi un nospriedusi, ka manā dzīvē vairs svētki nebūs. Un lai saņemtu ziedus vēlreiz, būs jāpiedzemdē vēl viens bērns. Tātad tomēr viņam rūp.
-
0 commentsLeave a comment
- tvert mirkli
- 10/13/10 11:57 am
- Ja mazliet esi iedziļinājies the way things are dzīvē, tad tāds carpe diem vai tā modīgais brālis "dzīvo šodienai" liekas nenopietni, pusaudžu mānekļi. Meli, jo dzīvē tā nav. Protams, var censties tvert tīkamāko pēc apstākļu iespējām, skatīties uz lietām no saulainās puses ar rāmu garu. Ja ir tāds raksturs.
Visam jābūt saskaņā. Tāpat kā ziemas mijas ar vasarām, dienas ar naktīm, jūras izelpo paisumus un bēgumus, man jāsērfo emociju viļņi, jo noturēties smailē visu laiku nav iespējams.
Nav tā, ka es gribu pa naktīm zīdīt un ucināties nevis izgulēties. Man pietrūkst klenderēšana pa bāriem; tā sajūta, kad daudz dzerts un pļāpāts, izsakoties R. vārdiem, pietrūkst tās gaišās modrās noskaņas, kad dzerts un dzērums pārvarēts, kad nakts ir spēka pilna un nekas nevar būt nepareizi... Rīts jau ieradies un putniņi čivina, tramvajs ved kārtīgos pilsoņus uz darbu, bet es stūrītī trolejbusā klausos plejerī kko un dodos mājās gulēt.
tas viss labprātīgi ir ziedots, lai varētu auklēt bērniņu, kurš, protams, protams, ir pats jaukākais, un to es sen jau vēlējos. Vēlētos, lai vecis to saprastu, ka es uz darbu neeju nevis tāpēc, ka man negribās, ka man labak patik šāda mājasdzīve. Tā nav.
Un tagad laiks jaunam pamperim.
-
Current Music: radio
Current Mood: milky
-
0 commentsLeave a comment
- aurum
- 9/19/10 06:53 pm
- Valkāju vecos zelta auskarus. Nu tos, kurus vecais vecais uzdāvināja. Jaunais neko nav uzdāvinājis. Katru reizi, kad pieminu zeltu, laikam baidās, ka runāju par apgredzenošanu... bet es pat reizēm neesmu pārliecināta. Līdz galam. Ka mums izdosies.
-
0 commentsLeave a comment
- Bērniņš!
- 9/19/10 06:42 pm
- Viņa ir klāt! Uhh, tik daudz domas un pārdomas no dziļākas bēdu lejas par attiecībām varbūt ar "ne Īsto", neizrunātajām lietām un neiejūtību tik sasodīti piesātinātajā mirklī līdz gaišam priekam par piedzimušo meitiņu un tomēr tik ļoti gādīgo jauno tēti... Ehh, centīšos sev atgādināt - tie tikai pārpratumi, viņš tā nedomāja, nepadomāja, neiedziļinājās, pieņēma, ka ir šitā, kā rezultātā man sāpēja ļoti..
Kāpēc jāstrīdas ar vecmāti? Viņa taču ir galvenais dzemdību pasākuma dīdītājs, un pie viņas piesakoties, esmu izrādījusi savu uzticību viņas prasmēm, lai vai kādas tās būtu, galvenais, ka tiekam galā. Un aiz cieņas pret mani var taču nestīvēties pretī viņas prasībām par apģērbu, pat ja tas šķiet muļķīgi. Nieks vien ir, nu kādēļ tad nevar paklausīt. Man tas baigi aizķērās, ka spītības dēļ var ziedot manu sirdsmieru tādā brīdī, kad tāpat jau dzīvības un nāves domas prātā. Viņš laikam nepadomāja par to, ka mani viņa tā brīža spītība vēl morāli spīdzina, jo ne tikai neērti no vecmātes, bet arī tas, ka es taču gribēju, lai viņam būtu kas jauns, "bez vēstures" mugurā, kad dzims bērniņš. Kaut kas ko nevarētu redzēt viņa vecās fotogrāfijās ar bijušo draudzeni... Sev arī nopirku speciāli šim pasākumam gaišu kreklu. Vēlāk atdošu bērniņam. kad būs liels. Sak', še, ņem, tavs dzemdējamais krekls :)
-
0 commentsLeave a comment
- grūtumiņš
- 9/12/10 06:35 pm
- Šorīt gulēju uz celīšiem, dibenu gaisā. Citādi vairs nevar iekārtoties. Vēders gar ribām plīst nost. Bērniņš smags. Šitā vieglāk. Vecis pamodies pabužina matus. Tā mēs gaidam un gaidam...
-
Current Mood: calm
-
0 commentsLeave a comment
- Krūšu gali
- 9/9/10 03:29 pm
- "Daba tevi gatavo vai nu ļoti izsalkušam, vai arī aklam bērnam."
Tieši tik lieli tie ir kļuvuši!
-
Current Mood: calm
-
0 commentsLeave a comment
- Nu jau drīz
- 9/9/10 10:45 am
- Bērniņš nemierīgs, un nav viņam vairs daudz vietas. Spirinās, cik var, it īpaši pa naktīm. Drusku bail. Ja sāp, tad vēl vairāk bail. Tomēr gribas, ka meitenīte ātrāk tiek ārā par spīti sāpēm. Gribas beidzot satikties. Paraudzīt, vai actiņas un matiņi būs tādi, kā iztēlojos; vai jaunais tētis būs tik labs un mīlīgs, kā iedomājos. Un vārdiņš, vārdiņš... vel neesam vienojušies. Šķiet, ka būs vārds skaidrs, tad bērniņš varēs nākt ārā. Viss būs gatavs; visi gaida.
Nu mēģināšu palasīt Lopkautuvi nr 5. Ļoti piemērota literatūra grūtniecēm par kara bezjēdzību, bet galvenokārt jau par eksistenciālām skumjām un vientulību :p
Ehh, nu es gaidu un gaidu Tevi. Tik nāc pa dienu nevis kā zaglīts naktī. Tev miegaini vecāki :)
-
Current Music: putniņi čivin
Current Mood: accomplished
-
0 commentsLeave a comment
- Vēders
- 9/6/10 04:47 pm
- Pamostos naktī. Kāds no iekšpuses spārdās. Un kāds no ārpuses glauda. Viņi sazinās bez manis :)
Guļu tālāk priecīgāka. Tētis viņš būs labs.
-
Current Mood: cheerful
-
0 commentsLeave a comment
- tētīši un mammītes
- 9/1/10 08:34 pm
- Dzemdību kursi māmiņu klubā. Uhh, to vīzdegunīgo vecmāti, kurs tur pirkstus "jumtiņā" un stāsta 15 minūtes par gļotu korķi "ar svaigām asins stīdziņām; tas staipās". Mēs jau dzirdējām vienreiz, par to nav jārunā Tik ilgi, un vispār to var izlasīt arī internetā. Laikam gaidīju vairāk aktiermākslas un aizraujoša tēlaina stāstījuma no šīs lekcijas. Biju maķentīt vīlusies. Toties līdznācējs bija mīļš, izrādīja rūpes par manu atkopšanos pēc Sprādziena. Un tas man ļauj cerēt, ka lielais Notikums mūs tikai satuvinās par spīti dzirdētiem briesmu stāstiem.
-
Current Music: kluss
Current Mood: contemplative
-
0 commentsLeave a comment
- zzzbigņevs
- 9/1/10 08:17 pm
- Varbūt kļūt par katoli. Tīri tā, lai piederētu kādai lielai nācijai. Luterāņi plūcās. Nu galīgi neprot saimniekot, tādejādi radot galīgu duraciņu iespaidu. klusie sāpīgie latvieši nevis kā katoļi - pirksti gaisā, zelta ancuki, greznas cepures, krāšņi altāri, paaugstināta komforta zārki ar lodziņu... Visiem lielajiem ir kādi nesmukumi vēsturē, bet tā kā šie ir tik visvareni, tad pārējie uz to piever acis. Tātad pluspunkti Romas katoliskajai baznīcai.
-
Current Mood: calm
-
0 commentsLeave a comment
- vecmāmiņa
- 9/1/10 07:47 pm
- Vecmāmiņa saka, ka to mīlestību, ko atdod bērniem, atpakaļ saņem mazāk, jo to bērni padod tālāk - saviem bērniem.
-
0 commentsLeave a comment
- Ķirbji un plūmītes
- 8/31/10 04:12 pm
- Pēc 6 gadiem šajā laikā varēšu pirkt skolas grāmatiņas pirmklasniekam. Es ļoti ceru, ka tā arī būs. Un vel es ceru atrast sirdsmieru ātrāk par 6 gadiem, kaut ko līdzīgu mīlestībai. Varbut tikpat stiprai kā iepriekš, bet ar nobriedušāku skatījumu uz lietām, attiecībām, personīgo brīvību, funkciju auditu, saticību un laimību, minimālo ziedošanos... mjā. To vēlētos. Ļoti. Kad katrs nieks var būt izrunājams, aprunājams un nav jāutraucas, ka uzreiz būs kašķis. Es taču ar labākajiem nolūkiem, nudien tiešām cenšos. Vēl dažas dienas un varbūt tā jaukā vienotības sajūta, kas izplēnēja ar pēdējo strīdu par pilnīgāko stulbību, atgriezīsies. Nevienu nevar pierunāt, un nevajag. Un pieradināt uz ko nejauku. Kāpēc? Vai tāpēc zvēri raka Daugaviņu, lai mēs viens otru tīši sāpinātu? Ja nu ko iemācījos no iepriekšējām attiecībām, precīzāk sakot, no to beigām, tad tas ir beigu bilances esamība. Tāda ir katrā mirklī un kādreiz tā tiešām būs galēja, un tad ir ļoti žēl un kauns par sevis pastrādātajām muļķībām, jaušām vai nejaušām, kas otru skumdinājušas. Tas sāp vēl arvien. Tādēļ par savu attiecību bilanci jādomā arvien, lai tā būtu plusos. Un ne tikai plusos, bet lai tava sirds allaž būtu kā "dimanta oliņa bez neviena melnumiņa." Tāda cēla sajūta :) Nez. Reizēm man liekas, ka viņš to nesaprata pa šo laiku. Jaunais viņš. Pat pēc tā, ka iepriekšējā viņu pameta, un viņam tas ilgi sāpēja un varbūt sāp vēl joprojām. Lūk, to es nezinu. Mani neviens neceļ saulītē un neteica, cik labi, ka mēs satikāmies. Gribētos gan kādreiz ausīm ko tādu saklausīt, kas izravētu skumjas, ļaunas domas no sirds kā nezāles. Tās zeļ un sakuplo, it īpaši pēc šādiem muļķīgiem strīdiem, un pastiepjas garākas pie katra viņa neuzmanīga vārda. Why so sad... Ka es nekad nebūšu tikpat mīļa un dārga kā viņa bija? Tā nav greizsirdība. Greizsirdība ir nepamatota, kompleksu raisīta sajūta. Es vienkārši esmu reizēm ļoti bēdīga, jo man ļoti gribētos būt drošai, ka piedzemdēšu bērniņu kādam, kurš mani mīl. Pat ja viņš nemīl mani, ceru, ka bārniņš viņam būs īsts sirds āķītis. Liekas, ka varētu sanākt labs tētis...
Vēlētos perfekto grūtniecību ar mīļo, iejūtīgo līdzdalībnieku, nekad neraudāt par attiecībām, vismaz ne tik bieži. Ceru, ka bārniņš nebūs daudz ietekmējies no manām asarām, piedzims saulains un laimības pilns. Mēs viņu ļoti gaidam. Un es pa kluso viņu saucu vārdiņā, kurš vēl nav apstiprināts, bet jau tik ļoti domās pielipis. "Oh, someday I know, someone will look into my eyes and say - hello, You are my very special kitten... " Gara acīm jau skatu mazu meitiņu ar sārtu kleitiņu, runājos ar viņu, saku - ej, samīļo tēti. An apple of her daddy's eye :)
Es uztraucos par to, kas būs pēc Tam. Kad viņa piedzims, kas notiks ar Mums? Šīs pašas lietas, neizrunātas, kā Damokla zobens virs galvas karājas... Es taču ar tevi gribu. Pa īstam un skaisti gribu. Atceros to sajūtu pie iepriekšējo attiecību beigām, gribējās ielīst aukstā jūrā un nosalt, jo tas lika justies ļoti dzīvai. Ne par ko citu nedomāt, tik cīnīties ar vēju. varbūt mēs par ātru. Droši vien, ka par ātru, bet ja ne tā, tad varbūt mēs būtu jau izšķīrušies. Reizēm mēs esam tik nesaderīgs pāris... Pārāk līdzīgi viens otram? Un kurš var mani vainot par nepacietību tikt pie "īstas" ģimenes, pie bērniņa, ja viss rūpīgi rušinātais, mīlētais un izlolotais izkūpēja gaisā viens un divi? Tie visi stiprie vārdi vairs nav spēkā, pat tik īstu brīdi pirms tam pateiktie... "Tu man esi pati mīļākā pasaulē" Laikam mana ticība kaut kam vienam stipram ir sagrauta. Bail, ka iešu līdzi viņam ilgi, ilgi un tad, kādu dienu teikšu - tālāk tu pats. Bail no vientulības, tā ir briesmīga. Izmisīgi reizēm esmu domājusi, kā man tad būt, ja mums vairāk kopā nebūt.. Ehh, negribu vairāk domāt. Gan jau. Es gribu laimīgas beigas :)
-
Current Music: Science of Sleep - If you rescue me, I'll be your friend...
Current Mood: contemplative
-
0 commentsLeave a comment
- Marija
- 8/27/10 05:56 pm
- Daudz kas nav tā, kā vēlētos, tomēr es Tevi ļoti gaidu.
-
Current Music: asaras
Current Mood: sad
-
0 commentsLeave a comment
- Veldze
- 8/19/10 11:34 am
- Lietus, lietus, lietus... beidzot iestājies rudens. Šogad par to atviegloti varu uzelpot.
-
Current Music: classic fm
-
0 commentsLeave a comment
- Celebrate good times...
- 8/15/10 08:38 pm
- Nav vērts parastās un svētkos dalīt;
- visas vienlīdz svinamas.
Gribas svētkus. Un prieku. Un par prieku nekautrēties. Svinēt atkal vārda dienas.
-
0 commentsLeave a comment