Stormy weather

Holy grenade - dreams of freedom
12/30/10 02:14 pm
...apelsīns piebikstīts ar krustnagliņām, apsiets ar striķīti, kurā vēl ievērta kanēļa miziņa, un virsū vēl egļu zariņš. Lūk, karstvīna "bomba". Pēc skata atgādina "holy grenade" no Tārpiņu spēles. Tātad, ko es vispār gribēju teikt... Vakar bijām draugu vakariņās. Mans vecais vēl joprojām valkā manis dāvāto kreklu, vesti un auskarus. Sievai tas laikam neienāk prātā. Ko tad metīs ārā tādas labas lietas? :)) Viņi abi ar sievu ir baigie mīluļi. Viens otra cienīgi. Vispār viņiem abiem pamatīgi noveicās. Man šķiet, ka to, cik ļoti patiesībā, viņi nenojauš. Cūkas laime - tā tas laikam saucās. Ne es cūka, ne man laime. Varu sākt gatavot geišas namiņu, kā jau sen senos laikos fantazēju - ar buduāru sev (kur atļauties visu, ko sirds kāro, gan aizskarus, gan ādas dīvānu) un daudzām istabiņām saviem bērniņiem no dažādiem krāšņiem vīriešiem, kuri visi kā viens būs "superkrāni" ar visām no tā izrietošām sekām, t.i. nevarēs baigi uz viņiem paļauties. Man jau neko nevajag, tikai to, ka priceless - siltumu un mīlestību :p Arī fizisko. Jāpaklausas Pampkini. Raindrops. Kā lai atrod izeju no šī sastrēguma... Doma par šķiršanos uz mirkli liek justies tik... brīvai. Darīt tik daudz ko. Atkal sev jāatggādina, ka nav viss jāzaudē, lai saprastu, ka esmu brīva jau tagad darīt diezgan daudz. Vienam paziņam dienasgrāmatā bija ierakstīt kareivīgā pussaudžu maksimālisma stilā - Nost ar visu, kas kavē personīgo izaugsmi. Neesmu pārliecināta, ka šī būtu izaugsme. Varbūt pat regress, bet reizēm baigi gribas visu triekt pie vella mātītes. Tētis teica, ka dzīves uzdevumi iet pa spirāli. Ja reiz šo neesmu atrisinājusi, tad tas atnāks atpakaļ vel grūtāks. Nu nez, vai daudz grūtāks tas vairs var kļūt. Iespējams jau vienreiz pieņēmu vieglāko lēmumu. Šķirties ir vieglāk nekā labot.
Vecis man uzdāvināja čībiņas. Ne jau ziemassvētkos. Tāpat uzdāvināja. Ikdienas lietošanai. Ir praktiskas, ērtas, ne pārāk seksīgas. Kaut kas līdzīgs vaļiņkiem :))) It kā mīļi un gādīgi, bet nevaru saprast, kā uz šādām lietām reaģēt. Ceru, ka dāvanas nekļūs "omīgas" un "opīgas", kaut arī es pati arī neesmu baigos uzdevumu augstumos ar oriģinalitāti. Ai, stereotipiskas dāvanas vīrietim - kaklasaites utmldzigi, un mana īpašā dāvana vecim no ebay vēl nav ieradusies. Kavējas jau 2 nedēļas. Forši, ne? "I want my money back." Gribējās uzdāvināt kaut ko paliekošāku par kaklasaiti vai smaržām šajos ziemassvētkos. Meitiņas pirmajos ziemassvētkos.
Bērniņš ir tik jauks un tik mīļš. Pamostas naktī, ieraudas, bet tad atkal tā smaida. Kā lai es dusmojos uz bērniņu, Dievu vai likteni? ja man ir viņa, sen aicināta, klusi izsapņota, maza, mīļa meitenīte, meitiņa man pašai sava. Gada neticamākais pavērsiens viņam. Nudien.
Lūk atcerējos, arī ironiski. Kad šķīrāmies, vecis teica, ka gribot viens, kaut gan tā nebija gluži taisnība. Viņš gribēja neatkarīgi drāzties apkārt un tad atgriezties pie manis kā varonis. Teicu, lai pakonsultējas ar vientuļajiem, vai ir tik forši. Teica, esot apjautājies. Reizēm esot vientulīgi, bet tā jau var dzīvot. Kā Ziedoņa dzejā "... var jau.." /Bez mīlestības nedzīvojiet/. Un es teicu, ka esmu pārliecināta, ka arī šis vientuļnieks būtu priecīgs, ja kāda viņam bērnu dāvātu. Lūk, domas un darbi.
Current Music: Nick cave - Deanna
0 comments Leave a comment

Le petit dejeneur
12/19/10 07:48 pm
Šorīt brokastīs vecis pagatavoja ceptu kamambēra sieru ar brūkleņu ievārījumu. Lēnām uz pannas izkausēts viducītis un tieva siera miziņa, kas to satur kopā. Dievīgi gardi. Servēts uz kantainā šķīvīša ar deserta dakšiņu. Tik trekni un garšīgi, ka pat mazliet izlaidīgi :)

p.s. vakar bija "cūkgaļas zobens" - servēts karsts, ciets zem segas :D
Current Music: american dream - Jakatta
Current Mood: cheerful
0 comments Leave a comment

Mīlestība numur 2
12/18/10 06:38 pm
Vakar nosauca mani par Lauru. Neko neteicu. "Tu vari krāsoties, cik tu gribi..."
Vai man bija patīkami? Necik. Toreiz, kad atradu plauktā vecās sudraba dāvanu, noglabātu kā relikviju, gan asaras saskrēja acīs. Varbūt vajadzēja kaut ko teikt. Tas šķiet tik pašsaprotami, ka man tas ir sāpīgi. Es taču visu redzu un dzirdu. Arī vecās "svētbildi" uz plaukta gada garumā. Savā dzīvoklī visus veco attiecību nospiedumus novācu un notīrīju, lai būtu tīra vide jaunajām, lai nekas nedurtos sirdī, nebūtu dzeļošu šaubu.
Smalkjūtīgi klusēju. Bail, ka tik nesanāk tā klusēt līdz kapa malai. tikai ļoti negribas tādu attiecību fiasko kā vecmāmiņai vecumdienās.
Bērni ir mīļi, bet tiem sava vieta. To īpašo vietu sirdī, kur jābūt vecim, tie nevar aizpildīt.
Mīlestības var būt daudzas un katrā var justies īpaši. Manī nav greizsirdības. Reizēm tik piezogas skumjas, ja nejūtos mīlēta.
Vakar redzēju veca uzšāvēja jauno draudzeni. Tomēr ir kaut kas mums līdzīgs. Viņam viena gaume. Un pārsvarā viņa sievietes ( vismaz man zināmās) ir tiešām foršas, īpašas, skaistas un talantīgas. Man pat šķiet, ka es gribētu sev tādas sirdsdraudzenes, ja vien spētu ar kādu draudzeni uzturēt pietiekoši noturīgu draudzību. Un labi, ka izšķīrāmies toreiz tā piespiedu kārtā, nenomuļļājot kaislību līdz puņķainam nobeigumam. Tāpat nekad nebiju uz viņu lūkojusies, kā uz iespējamām ilgstošām "auglīgām" attiecībām. Varbūt tas viņu aizvainoja. Anyway... mans anonīmais asaru spilven, brīžiem es pieķeru sevi pie domām par atkāpšanās ceļu... man vēl nepienākas justies tik vecai un iedzītai kaktā. Rutīna nejaukā veidā ir mūs saslēgusi. Stindzinoši. Reizēm protestēju, bet tad aizbāžu muti ar vafelēm, šokolādi, riekstiņiem.
Trūkst tās brīvības sajūtas, par kuru ar tēti runājām. Liekas, ka vienatnē esi brīvāks un vri daudz ko vairāk darīt. Divatā jāsaraujas. Šobrīd liekas, ka es visu laiku saraujos, nevis atklāti saku, lai man palīdz izdarīt šo vai to, nomazgāt traukus, izkārt veļu, mīlēties, kad gribās, utt.
Current Music: Pavane - Faure op.50
Current Mood: sleepy
0 comments Leave a comment

Ķirbis ar šalotes sīpoliem un kanēli
12/13/10 03:40 pm
Vakar tika iegādāta egle podiņā un arī Ziemassvētku zvaigzne. Manam prieciņam. Sēž krāšņa un sarkana uz palodzes, samērās skaistumā ar sniegpārslām aiz loga. Šodien bērniņam 3.mēneša dzimšanas diena. Jau ceturto daļu gada sirdsāķītis ir ar mums un rausta īstās "stīgas".
Rociņas, kājiņas tuklākas un tuklākas kļūst. Drīz atgādinās sardelītes. Sēž savā tronītī un, rozā mēlīti izbāzis, pilda autiņbikses jaudīgu skaņu pavadījumā. Galvu jau arī tur diezgan labi augšā. Skropstas brīnumgaras. Būs mantojusi no tēva skaistās acis. Koķetērija laikam drīzāk no manis, kaut gan neviens šajā ziņā nav bez grēka. Mana "kopdzīve" dāmām patīk, un "ķopdzīvei" patīk koķetēt ar dāmām. Es vairs tik daudz neatļaujos. Ne jau tāpēc, ka kaut kas būtu mainījies manās vēlmēs vai uzskatos par uzticību attiecībās. Ar to viss kārtībā. Negribas skandālus.
Vakar bijām uz koncertu Nakts Lūgšana, kas pa pusei izrādījās nebaudāms, bet gregoriāņu dziedājumu daļa bija visnotaļ dvēseliska, spēcīga; tāda, kas atraisa domas plūdumu. Un, lūk, es apraudājos maķenīt. Pa kluso ieslaucīju "kopdzīves" plecā trīs asaras. Kaut kas tajās baznīcu velvēs ir tāds, kas mirstīgajiem raisa svētsvinīgas jūtas. Man reizēm likās, ka esmu bezjūtīga un, ka manas emptāijas spējas ir visai apšaubāmas. Tā man likās M bērēs un todien, kad piedzima bērniņš, jo likās, ka raudāšu prieka asaras, bet laikam biju pārāk nobijusies, vai bērnam viss kārtībā. Nez, laikam vakar saraudājos ne jau no skaistajiem dziedājumiem, bet aiz savas nīkulīgās, mietpilsoniskās esamības un attiecību neveiksmes dēļ.
Telefona zvans. Viss, aptrūkās man apziņas plūsma. Izdzeršu tēju, parunāšos ar bērniņu, izpušķošu egli. Varbūt brauksim uz kalnu [kaut es labāk sportotu mājās zem segas divatā]. Tad jau vēl slaukšanas darbi :p
0 comments Leave a comment

GI Joe!
12/10/10 03:49 pm
šodien nolēmu sevi piespiest taisīt salātus katru dienu, nu vismaz katru otro. Bērniņš ir mani izlutinājis - ēdu visu! Kūkas, šokolādi, sulas, sīpolus svaigus, arī citrusaugļus utt. Un nav nevienas pumpas meitiņai. Glīts kā vaska lellīts - tik bezgala mīļš un smaidīgs bērniņš. Visaizkustinošāk viņa izskatās tieši barošanas laikā. Tāds mazs dzīvnieciņš pieķēries man pie krūts pārtikas nolūkos, čakli šmakstinās :) Dīvaini kausē pakrūtē :)
Current Music: Lucia Di Lammermoorr
Current Mood: okay
0 comments Leave a comment

Lavandas vannošanās un putenis aiz loga
12/10/10 03:44 pm
Šorīt agri piecēlos, ap 8iem. Maigajā satīnā satinusies vārīju kumelīšu tēju. Ārā gaudoja vējš, un negantās brāzmas bija aizputinājušas guļamistabas logu līdz pusei ciet. Klusām nospriedu, ja liktenis laipni atvēlēs man laimīgi vēl kādu strēķīti dzīvot, tad šādos ziemas rītos došos ārā tīrīt sniegu pirms bērni dodas uz skolu.
[Es ticu, ka varu uzveikt slinkumu, un es ceru, ka man būs vēl bērni. Pst!]
Tad palūkojos pa logu, un ieraudzīju savu mammu, kura ar apskaužamu enerģiju, ārkārtīgi gudrā suņa sajūsmas vaukškiem skanot, škipelēja taciņu sniega laukā līdz malkas grēdai. Lūk. Te kaut kas bija no Tā īstuma.

Bērniņš nemanot ir manī atklājis jaunu vieduma un labestīguma dimensiju, par kuras eksistenci agrāk nojautu, taču neizpratu. Bail teikt - neizpratu tik labi, jo varbūt tagad tik to sāku apzināties. Laikam "labāk" ir piemērotāks vārds. Tāpat vēl nevaru reizēm savaldīties, it īpaši attiecībā uz māsu, bet vairos gan kādu tīšuprāt sāpināt, jo dzeļot kādam, ko mīli, sanāk sāpināt pašai sevi.

Bērniņs vakar iesmējās pirmo reizi - skaļi un vairākas reizes. Sirds kūst. Kā pie mums (tik depresīviem vecākiem) nolēma atnākt tik saulains bērns? Bērniņš izvilinās daudz smaidus un izglābs omu. "If you rescue me, I'll never have to be alone again... " Tā ir tik ļoti taisnība. Un man gribētos to vairāk nosvinēt, jo tas ir tik ļoti svinēšanas vērts. Būtu gribējies svinēt gan savu palikšanu stāvoklī, visu grūtniecības laiku un arī dzemdības ar smaidiem un laimīgām nopūtām.
Current Music: Traviata - drinking song
Current Mood: touched
0 comments Leave a comment

priecigus svetkus, bl@#g
11/18/10 03:20 pm
es domāju katru dienu par šķiršanos. tiešām. kopš "teātra" strīda, kas bija pirmais pēc Dzimšanas dienas. Un tad atkal ir tā mīlīgi un jauki. Taču pa īstam nevar noticēt. Kā Tētim un Mammai, Dievam vai liktenim; kādam kas nepievils.
Tik cepu kūkas līdz nelabumam, gatavoju, katliņi šņākuļo. Tīru un kārtoju virtuvi, jo reiz kaut kur lasīju - ja virtuve ir kārtbā, tad ar laulību ar viss kārtībā. Pēc iepriekšējās šķiršanās mana virtuve bija ļoti kārtīga, jo tur nekas netika darīts. Vakar nodzīvojos savā kulinārijas pasaulītē, gatavojot neticami sarežģītu kēksu ar augļiem. Un garšo arī tas ne tik gardi, cik pūļu ieguldīts to gatavojot. Torte Cielaviņa to pārsit vienā setā. Principā nezin' kāpēc man tādu ievaidzējās uzmeistarot. Varbūt, lai parādītu savus kulināres "muskuļus" :D Samācītos visvisādas ekskluzīvu, izsmalcinātu recepšu pagatavošanu - bešamel un konjaka mērces, cepešus, trušus un pīles. Lai beigās visu triektu pret sienu. Tas nav tas, kā dēļ "zvēri raka Daugaviņu". Pensionāru dzīve. Count down. Un tas būs arvienu grūtāk un sarežģītāk. Izšķirties. Šoreiz nedomāšu par to, ko domās citi. Neslēpšos no Tēta, jo tieši viņš mani izrāva no dziļākās bedres pagājuša lauztās sirds gadījumā. Vai tā sievietes gudrība, ko viņš pieminēja, ir spēja pārdzīvot šo te, nesasitot abru? Abru var sasist, vai var lēnām skrubināt kā to iepriekš izdarīju.
Ai. Es nedrīkstu sūdzēties, bet reizēm ir grūti smaidīt un neļauties skumjām. Tiešām grūti. Mums būtu jāsvin dzīve, taču mēs grēkojam. Dzīvojam klusi kurnēdami.
Current Music: Vai viegli... ?
Current Mood: drained
0 comments Leave a comment

Bērniņš
11/16/10 08:20 pm
...mani dara laimīgu. Klusi un pārliecinoši. Aizmiegu ar jauku domu. Bērniņš ir man. Man ir bērniņš. Īsts, silts, jauks.
0 comments Leave a comment

vakariņas
11/16/10 08:06 pm
Pēkšņi uznāca skumjas. Gluži sagrāba mani aiz čupra. Braucām pavakariņot ārpus mājām. Atkal bija tā sajūta, ka kuru katru mirkli kaut ko pateikšu ne tā, vai arī dabūšu kādu dzēlību. Varbūt man tikai izlikās. Paranoja. Biju rupja pret viesmīli ne pavisam pelnīti. Yas lika man sajusties vēl nožēlojamāk. Mana dzīve tik rēna. Mēs tikai ēdam, ēdam, ēdam un kakājam, kakājam, kakājam.
Lūk, spļaušana Dievam acīs - šī mana gaušanās. Kas gan ir manas bēdas pret aknu vēzi 26 gadu vecumā.
Varbūt tā ir tā depresija, tie atplūdi. Nezinu, bet man trūkst, trūkst, trūkst endorfīnu.
Pēc vakariņām mazliet paklaiņojām pa veikaliem. skatījos uz svētku kleitām un man bija sajūta, ka man vairs nebūs svētki. Mēs vairāk nepriecāsimies un neko nesvinēsim. Pat ne tik daudz, cik pateikt skaļi vārdos. Jo visu, kas ir sarežģīts, mēs nevis izrunājam, bet nogrūžam klusajā kaktā. Šobrīd tur ir jau ļoti daudz kas aizbīdīts.
Current Music: sunīts rej
Current Mood: sad
0 comments Leave a comment

choco
11/10/10 08:59 pm
ēdu kā dulla saldumus un jo īpaši šokolādi. Zināms jau, kāpēc. Ha ha dva raza. Sen tā nav bijis, sen, sen.
Šis varētu būt mirklis, kad nākšu klajā ar debešķīgākajām kūku receptēm. Lūk, vismaz arī kāds ieguvums, ne tikai svara, kopumā šajā skumīgajā ainā. Baudas trūkuma jaunrade.
Current Music: bērniņš kunkst, pulkstens tikšķ
Current Mood: apathetic
0 comments Leave a comment

Par mēles nesavaldīšanu un par bērniņa bikstīšanu...
11/10/10 04:14 pm
... es sakreņķējos un beigās sadusmojos. Pati jau vainīga. Nav ko aicināt viesus, kas dara to, ko nevajag. Aprunā citus ļaudis, citus viesus, kolēģus, paziņas tā, ka man kā namamātei paliek neērti. Un vēl biksta bērniņu! Ai, kļūdījos. Šodien sev par sodu neiešu uz teātri, kā biju domājusi. Palikšu ar bērniņu, un mēs atpūtīsimies no ārpasaules stresiem. Nemaz negribās. Ieslēgsimies kā olas čaulā, drošajā viducītī. Nodosimies rāmai esamībai. Ēdīsim, gulēsim, mainīsim autiņus. Gaidīsim abas mājās mīļo. Nekas cits nav svarīgs.
0 comments Leave a comment

silda sirdi
11/10/10 04:13 pm
Reizēm rītos manu, ka mani Kāds apsedz ar papildus sedziņu, lai nav vienai paliekot gultā auksti. Acis man aizlipušas ar miedziņu, nevar atvērt, taču tālāk es guļu klusā līksmībā. Silti.
Current Music: dūkoņa no tvaika nosūcēja
Current Mood: exhausted
0 comments Leave a comment

mammas
11/8/10 07:45 pm
Uznāca nogurums. Nu tad beidzot. Domāju, ka tas tikai citām mātēm, kurām niķīgi bērni. Mūsējais taču dievīgs un uzvedīgs. Protestē pēc protokola un argumentēti. Un es šo tik mammai un māsai vaktēt atstāju, un pati tik uz ballēm, teātriem un koncertiem. Uz pirmo bijām "ārā" uz panku koncertu. Reizēm vajag, tīri tā dvēseles spēkam, jauneklībai paklausīties dziesmu par mazo puisīti, konfektēm un metāla zirgu. Vakar negribējās uz to izrādi iet.. gribējās pa māju ar bērniņu. Sajutos vainīga, ka ik pārdienas atstāju šo uz pieskatīšanu, barot ar pudelīti (kaut arī mātes pienu)... Un mazais pieklājīgs un pacietīgs - skandālus netaisa. Paņēmu blakus pa nakti; lai jūt mani tuvāk. Eh, nezinu, kā ir pareizi un kā man būtu jājūtas. Tas taču ir mans bērniņš. Izlasīju kaut kur sev mierinājumu, lai nesatrauktos, ka es esmu citādāka māte - esi tu pati un vienkārši mīli savu bērnu.
Tas vēl joprojām liekas tik dīvaini, ka vēderā var izaugt cilvēks. neesmu laikam to vēl aptvērusi.. Mēs vēl iepazīsimies.
Skatījos savas mammas zīdaiņa bildes, kur vecmāmiņa šo ucina...
0 comments Leave a comment

Saulainums novembrī
11/8/10 07:28 pm
Bērniņš pamostas un smaida... Saulains. Nebūs ērcīgs un īgns, kā vecāki. Būs draudzīgs. Uhh, veiksme :)
Current Music: radio klasika
Current Mood: calm
0 comments Leave a comment

teātris
11/2/10 10:48 pm
šovakar nesanāca. Bija drāmiņa tepat mājās. Tragedie. Klusībā priecājos ( brīnijos?) ka vairs nav bijuši nekādi konflikti kopš bērniņš piedzima.. bet tepat vien gaidīja vecās lietas. Dzēlība, asaras.
Jāpamēģina sakārtot domas. Nerakstās. Tāds tukšums un nespēks. Kā pēc kaujas, kurā nav uzvarētāju. Nekādi secinājumi droši vien netiks izdarīti. Un es varēšu turpināt ubagot uzmanības drupačiņas. Ja pati neskriešu čubināties, tad tā arī viss paliks. Atceros, ka šo attiecību sākumā, kad jau prātoju par Mariju, kas mums varētu būt, domāju, ka tā var izrādīties ļoti smaga izvēle. Atvairīju šo nojautu, bet apziņas stūrītī dega sarkanā lampiņa, ka būs grūti, ļoti grūti. Šādi mani pareģojumi par geišas namiņu un daudz bērniņiem var piepildīties. Bērniņš manir. Ļoti gribēju. Vecis... tik ļoti viņu gribēju, ka izlikos nesaprotam - šīs nesaskaņas nākotnē līdīs ārā kā īleni no maisa.
Šodien atcerējos, ka pēc divu nedēļu kopā būšanas mašīnā klausījos Beirut un rūgti raudāju. Daudz asumu un saspīlējumu jau no paša sākuma. Nu lūk... es pati to visu ievēlējos un tagad varu "gulēt sevis saklātajā gultā." Ehh, suņa murgi. Nekādas kārtības, domu jūklis.
Man nebija izvēles palikt kopā ar J; mēs tāpat būtu izjukuši; es būtu aizmukusi. Nemiers. Un kas ir paredzēts man? Kurš mani mīlēs, lolos un saulītē cels? Nudien žēla ņaudēšana uz Dievu... Jāiet gulēt pirms neesmu kļuvusi akla ar savām asarainām, aizpampušām āctelēm.

"Dievs, dod man vēsu prātu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, spēku ietekmēt visu, ko spēju un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra."

Es varu pagaidīt. Kādu brīdi :) Bail, ka es aiz bailēm.. nu labi. neko. viss.
Current Mood: apathetic
0 comments Leave a comment

Vecākus pukstus Jaunākus pukstus