Ja neatkarība būtu gadījusies jau tālo 80-to gadu sākumā, mamma būtu dabūjusi "pantu" ne par ko, jo toreiz mazuli no bērnudārza aizmirsu izņemt es - pārāk jau nu bijām noņēmušies ar makulatūras vākšanu netālajās deviņstāvenēs. Līdz pirmajam rokas pulkstenim man daži gadi vēl bija jāgaida, par mobilajiem vēl nebija pat dzirdēts, turklāt, kādā no apmeklētajiem dzīvokļiem laiku nočekoju, kā vēlāk izrādījās, stāvošā sienas pulkstenī. Kad sapratu, ka vakars ir stipri vēlāks, uzstādīju ātrskriešanas rekordu dārziņa virzienā, bet tur ne tikai negaidīja neviena auklīte, tur pat vārtiņi bija slēgti. Mājup pārāk nesteidzos, jo pa mizu norauties jau nevienam negribas. Bet māsa pa tam jau bija mājās - audzinātāja atvedusi. Tolaik izsaukt miliciju viņai nudien neienāca prātā...