- 10.12.11 22:08
-
Mani nekad nebeigs pārsteigt cik bieži atkal un atkal es attopos, ka esmu nonākusi otras monētas pusē - tas, ko agrāk nosodīju, tagad ir mana ikdiena vai tieši otrādi.
Studiju laikos es īpaši par mācībām neiespringu. Dalīju savu laiku starp pilna laika studijām, diviem darbiem un kultūras pasākumiem (tusiņi tajā starpā). Jau kādā 3 kursā sāku mocīties ar medicīnas ne-zināšanas kompleksu. Pārliecināju sevi, ka pat ja neesmu teorijas guru, man ir daudz plašāks zināšanu un prasmju loks kā tikai plika medicīna. Mani kursabiedri lielākoties šķita garlaicīgi ar vienīgo tā pa īstam iespējamo sarunu tēmu - medicīnu, kas man lika justies kā svešiniekam.
Vakar ar vīru bijām pasākumā, kur bankas kredītu brokeris, protēzists un ķīmijas profesore lielāko vakara daļu diskutēja par filmām, jutos kā svešiniece. Tikai šoreiz no otras puses - sēžot un domājot, ka vienīgais, par ko tagad būtu spējīga kaislīgi diskutēt ir slimnīcas darbs un medicīna. Un kāds tur brīnums - interese par kultūras dzīvi, filmām tajā skaitā, man ir notrulinājusies līdz līmenim, ka vīrs mums norezervē filmu, es atzīmēju plānotājā datumu un pirms ienākšanas kinoteātrī, pajautāju, kādu filmu mēs šovakar skatīsimies. Arī ar koncertiem un filmu festivāliem līdzīgi. Un tas viss tikai tādēļ, ka medicīna izrādās ir kā švamme, iesūc Tevi gandrīz visu, ja gribi būt labs ārsts, kas es nolēmu būt līdzko sāku strādāt. Tas kas palicis no manis pāri ir sausiņš. Tā es jutos vakar un vēl nedaudz šodien.