21. Aprīlis 2010

• Annas Auziņas dzejolis
• 21.4.10 09:54
• Es, tātad, reiz biju mamzele, kas nātres rokdarbiem audzē;
  tu nāci no tiem, kas šitādas lolo un saudzē,
  no brāļiem, kas paņēma segu aiz visiem vienpadsmit stūriem,
  kas pacēla mani un aiznesa
  kopā ar veco vainu pār mutuļojošu jūru;
  kas pateica – viss būs labi, tu tikai, bumbulīt, raksti,
  raksti zaļu vai sarkanu, raksti tā, lai var saprast;
  es centos kā mācēdama, man visādi gāja,
  reizēm es noraudāju un istabu appludināju,
  un samudžināju velkus un nosvilināju dziju,
  un sajaucu zaļos un sarkanos, tomēr es izrakstīju
  rakstus lielus un rupjus kā traktoru protektorus
  uz smago zābaku zolēm, kuros es dūšīgi kūlos
  cauri purviem, pār klintīm,
  
  caur miglas vāliem un miegu,
  pa kūlu un senajām zintīm,
  jo meklēju burvju sniegu,
  gribēju sadziedēt tulznas un alku ziemeļu gaismas,
  es pārklunkurēju pār kalniem un dabūju tādu paisumu,
  ka knapi turējos kājās;
  kad aizsteberēju pie tevis, tu uguni iekurināji
  mīļajās mijkrēšļa mājās;
  vispirms mēs izdzērām skumjo,
  pēc tam mēs izdzērām skarbo,
  es ilgi paliku ciemos,
  pa starpām mēs uzpīpējām čabošo veco dumjo,
  es neaizgāju uz darbu,
  un tad jau pienāca ziema,
  tu pamāji man ar spārnu;
  tā nu es atgriezos pilī, tad es jau liela biju,
  es klusi nokāpu ķēķī un brūklenes izvārīju;
  vēl nezinu, kādā krāsā es izrakstīšu ko jaunu,
  bet apsoli, lūdzu, ka varēšu būt tava māsa
  vēl nākamo pavasari,
  ka sēdēsi meža malā un runāsi atkal ar mani
  par grāmatām, slimībām, kaunu.
  
• 0 rakstair doma