pendora
pendora
2. Jūnijs 2009
- 2.6.09 20:39
- Tikko mācījos par sirdi, sirdstoņiem. Paņēmu savu fonendoskopu, pieliku savai sirdij un klausījos. Ilgi klausījos. Iedomājos un vizualizēju savus sirds vārstuļus, kas aizveroties rada pukstus, asinis, kas skrien cauri sirdij, tālāk milzum ātrā strūklā aiznesoties pa asinsvadiem. Iedomājos zarnu kustības, kas tik ļoti atgādina lienošu tārpu, bet kuras mēs neviens nejūtam. Bet tās tur vēderā tik un tā ir. Iedomājos dažādus fermentus un vielas, kas ļoti lēnām, kā palēninātā filmā, pastāvīgi tiek ražotas un ieplūst mūsu gremošanas traktā. Un tad tieši pretēji - tik neaptverami ātro nervu signālu pārvadīšanu, kas nopārtraukti notiek mūsu ķermenī, kā paātrinātā filmā. Pilnīgi mehāniska būtne. Tik ļoti viss organismā ir saskaņots un darbojas.
Kad vairākas minūtes prātā biju izceļojusies pa cilvēka organisma dažādām daļām un orgānu sistēmām, izsekojusi prātā to darbībai, es atkal iedomājos sevi visu kopumā. Tad prātā atausa tā sajūta, kas mani pārņem dažkārt atrodoties svētnīcās vai vienkārši pēc kāda veiksmīga notikuma vai neizskaidrojamas sakritības - tā dievišķā sajūta, ka ir kaut kas varenāks par mums. Atcerējos par neizsakāmo laimes sajūtu, ko jūtu guļot sava mīļotā vīrieša apskāvienos, vai tieši pretēji - šausmīgo pasaules gala sajūtu, piemēram, apjaušot savus 5 parādus, kas jānokārto pa 2 dienām, citādi mani atskaitīs no augstskolas. Nu jā.....saliku kopā savu dziļo emociju un sajūtu pasauli, ar tīri mehānisko ķermeni un sapratu, ka neko interesantāku uz šīs pasaules par CILVĒKU es nezinu.
Vai varētu būt, ka dvēseles klātbūtne cilvēkā ir tā, kas to padara krietni interesantāku par dzīvnieku?
-
Mūzika: Abraham
-
0 rakstair doma