16. Novembris 2008

• nejēdzīgs pārmetums
• 16.11.08 17:31
• "Es tev zvanīju, lai dzirdētu tavu atbalstu, toreiz, kad mans bijušais draugs pārgulēja ar citu meiteni. Bet viss, ko tu man pateici, bija - viņš taču ir brīvs cilvēks, viņš var darīt, ko grib! Tu mani tā sāpināji ar šiem vārdiem!"
  "Bet tā taču ir, ka viņš ir brīvs un var darīt, ko grib! Ko tad tu gaidīji, lai es tev saku?"
  "Nu to, ko vienmēr visi saka - ka viss būs labi! Ka viņš ir losis!"
  
  Nu bet kā var no manis prasīt, lai es sniedzu atbalstu tieši tādiem vārdiem, kā tajā brīdī grib dzirdēt? Kā lai es pie velna zinu, ko otrs grib tieši tajā brīdī dzirdēt? Un vispār, es nekad nevienu nežēloju. Un es ļoti negribētu lai mani žēlo, ja man ir grūti. Tad kādēļ lai es kādu žēlotu? Nu fui, man atkal uznāca besis atceroties šo manuprāt pilnīgi bezjēdzīgo konfliktu. Un, bļāviens, viņš ir brīvs un absolūti nav losis, to zin arī viņa pati. Tad kāda velna pēc man būtu jāmālē acis ciet ar pilnīgi neadekvātu informāciju, ja tas sniedz mirklīgu mierinājuma efektu, kur pretī, ja sāk beidzot skatīties uz lietām objektīvi, atvēsina emocijas un koncentrējas uz nākotni nevis pagātni, viss rullē divtik lieliem apgriezieniem kā iepriekš. Nu var jau dzīvot ar vidusskolas līmeņa problēmu analīzi, bet var arī nedzīvot.
  
• Mūzika: ulrich schnauss
• 0 rakstair doma

• Magnolia Soundtrack
• 16.11.08 21:52
• Jocīgi, man līdz šim nekad neveidojās dziesmām, vietām un lietām asociācijas ar kādu cilvēku vai notikumu. Bet pēdējā gada laikā atkal un atkal atklāju, ka manī ir radušās salīdzinoši daudz labas un nenormāli dziļas asociācijas pateicoties vienam cilvēkam. Jocīga sajūta - griežas vēderā un rauj sirdi ārā!
  
• Mūzika: Magnolia Soundtrack
• 0 rakstair doma