16. Jūnijs 2008

• 16.6.08 18:22
• Pamazām saprotu cik tomēr svarīga ir atpūta cilvēkam. Skatos uz draudzeni, kas pašlaik atgriezusies Latvijā uz mēnesi. Iepriekš viņa man (un ne tikai man) likās diez gan pesimistisks radījums, kas vienmēr un visur atrada kaut ko, ko nokritizēt. Ik vakara saruna mājās sakās ar to - kas un kur viņai šovakar sāp vai arī vienkārši kārtējās sūdīgās darba dienas izklāsts. Ar draugu viņa 80% gadījumu sarunājās tādā tonī, ka no malas normālam cilvēkam liktos, ka viņi strīdās. Jā, un strīdējās viņi arī bezgala daudz. Bet galu galā aprecējās. Viņa aizbrauca viņam līdzi un ārzemēm, kur viņš dabūja darbu. Tur mana draudzene nedara neko, ja tā var teikt. Tīra māju, taisa ēst, pastaigājas pa pilsētu, atbild internetā un draudzeņu vēstulēm un tā jau tās dienas arī paskrien. Un nu viņa ir atgriezusies pilnīgi cits cilvēks - smaida, priecājās cauru dienu. Skatos un brīnos. Secinājums - jāiemācās sabalansēt savs darba laiks tā, lai pietiek laiks arī atpūtai. Njā, vai arī jādabū bagāts vīrs....bet tas jau laikam vecs joks! :)
  
• Mūzika: Zero 7
• 2 rakstair doma

• 16.6.08 20:18
• Mana brālēna sieva tikko teica, ka es esot visforšākā savas ģimenes pārstāve! Es esot vienīgā, ar ko varot tā patiešām normāli parunāties. Pārējie visi esot nomākti katrs ar saviem kompleksiem.
  Ja godīgi, man jau bija tādas aizdomas, ka tā varētu arī būt. Bet tas jau normāli - mēs jaunie esam pilnveidoti savu senču sekotāji. Tā es arī jūtos. Ar lielu interesi gaidu savus pēctečus. Tos es droši vien mīlēšu vēl vairāk kā sevi! :)
  
• 0 rakstair doma