| viens (kā koks mežā) |
Nov. 28th, 2017|12:16 am |
Pēdējo reizi es rakstīju virtuālus pierakstus 2012. oktobrī. Sameklēju veco blogu, tas viss tāds smuks, zaļš, es pat bildes tur esmu likusi, un pēdējais ieraksts ir par to, vai ir atšķirība starp mīkstčaulību un depresiju. Tagad zinu, ka atšķirība ir tik liela kā Atlantijas okeāns, bet dzīvot tāpēc nav kļuvis vieglāk.
Rekurenta depresija, seasonal affective disorder, Wellbutrin, Ritalin, serotonīns un dopamīns. Baigi gudri vārdi, ir labi zināt, kas man ir par vainu, lai varētu klusi smaidīt, klausoties kārtējo 'vienkārši saņemies, savācies, organizē...' Es paņēmu slimības lapu, lai mājās atvilktu elpu no bezgalīgas skriešanas, lai parakstītu darba papīrus, kuriem nekad nepietiek laika, lai izgulētos. Un tad ceļos 8.30, taisu brokastis, dzeru kafiju, pavadu uz darbu un tad daru KAUT KO. Ne tāpēc, ka 8.30 vairs nenāk miegs, bet tāpēc, ka man bail nepiecelties. Jo es atkal sevi pieķeru vēlmē gulēt līdz pusdienlaikam, gulēt līdz launagam, gulēt līdz vakariņām un pavasarim. Tad nav jādomā, nav jājūt nekas, izpaliek lēmumu pieņemšana, ēšana, pienākumi, skumjas, vilšanās, prieks un dzīve, viss saplūst trulā miega-nomoda mākonī, ko pārtrauc tikai acu uzmešana pulkstenim un apsolījums sev, ka 'pēc stundas, tad nu gan es tiešām celšos'. Naivuma koeficients pa šiem gadiem nav sarucis ne drusciņas, es joprojām sev stāstu to pašu, ko toreiz. Nu, saņemies. Darāmo darbu saraksti tiek rakstīti, mērķi - vizualizēti, vēlamais iztēlots tik dzīvi, ka gandrīz aptaustāms, bet visam līdzi kā pie kājas piesiets hēlija balons velkas izmisums.
Kādreiz man likās, ka depresija nozīmē nemaz nejust prieku, visu laiku būt drūmam un raudulīgam. Kādreiz man likās, ka vajag tikai atrast to ĪSTO lietu, kas patīk, un tad to darīt būs viegli un skaisti, kā filmās paātrinājumā. Kādreiz es nebūtu ticējusi, ka visam, ko es mīlu, var pārklāties bieza, trula migla, kurā izšķīst visas emocijas un pārvēršas tādā kā zupā, kam pielikts par maz garšvielu. Pa laikam var uzkost kādam burkānam, kādam kartupelim, var sajust garšu un prieciņu, noķerot labu kadru vai pavadot brīdi interesantā sarunā, vai satīties mūzikā, aizejot uz koncertu. Tikai tas viss peld neizteiksmīgā 'meh' buljonā, un 'meh' neatkāpjas, bet spiežas iekšā pa smaidu bedrītēm un smieklu krunciņām, sūcas cauri drēbēm, ielīst visās spraugās, sacietē un izplešas kā ledus asfalta šķirbās.
To buljonu es pazīstu, es dažreiz iemanos viņu noliet nost, un atkal atrodu katla dibenā sevi, fotoaparātu, īstus smieklus un kaut kādu niecīgu pārliecību par sevi un to, ka dzīve var būt tāda laba vieta. Un citreiz ar to noliešanu ir kā ir, citreiz sanāk slīkstot sarīties tik ļoti, ka nav vairs skaidrs, kur sākas slimība, kur beidzos es. Ja godīgi, es laikam sevi vispār neatceros bez tās plānās zupas fonā.
Es neatceros, kad man pēdējo reizi pietika ar sevi. Kad man likās, ka esmu gana laba, kad man bija humora izjūta un sakāmais, kas sarunu biedru interesē patiesi, nevis aiz pieklājības. Par spīti mediju postulētajam, pieņemt savu visādos veidos neperfekto ķermeni ir tik daudz vieglāk iemīlēt, nekā savu galvu! Novembrī, šķiet, es mēģinu buljonu iemainīt pret alkoholu. Tad var just zemi zem kājām, var just mieru un reizē sajūsmu, var runāt un aizmirst, ka nevienu neinteresē, ko es saku, ka 95% manu joku pašai liekas tizli, ka no rīta gribējās nevis satikt cilvēkus, bet iebarikādēties kaut kur dziļi, dziļi migā. Un sadzerties nozīmē palaist vaļā to hēlija balonu. Tas nozīmē arī sevi šaustīt par sevis indēšanu. Tas nozīmē skaidrā prātā apzināti nopirkt nākamo pudeli.
Kā var vienlaikus gribēt visiem patikt (AKDIEVS, KĀ ES GRIBU VISIEM PATIKT!!!), un gribēt aizdzerties prom no sabiedrības?? Ja man nebūtu bail no sāpēm, es droši vien būtu no tiem, kas vēlākos gados darba intervijās un pirmajos randiņos slēps rokas garās piedurknēs vai pludmalē vienmēr staigās tikai šortos līdz celim. Ja man nebūtu bail, ka kādu aizvainošu, sāpināšu vai likšu vilties, es droši vien būtu pilnīgi cits cilvēks. Ja man nebūtu bail, es, ļoti iespējams, nemaz vairs neeksistētu kā es, bet tikai kā sūnu čupiņa mežā un bilde melnā rāmītī.
Bet nevar visiem patikt, ķert uzslavas un komplimentus par to, cik es malacis un laba meitene, un vienlaikus būt beigts. Var tikai pa laikam noskalot kamolu kaklā ar džintoniku, var izvilkt kārtējo kleitu no skapja, var cerēt, ka tieši viņšviņšviņš, īstais cilvēks, izteiks komplimentu par to vai šito, ka priekšniecei publiski patiks, kā es izdarīju to, kas man vispār tāpat bija jādara. Var cerēt, ka reiz es sajutīšos skaista, vērtīga un laba arī bez apliecinājuma no malas. Bet līdz tam ir jāpaciešas, apzināti jāatlaiž krampjaini sakostie zobi, jāuzliek bezcerīgi skaista, traģiska vai vienkārši pietiekami skaļa mūzika, jāievelk elpa un jānirst zupā. Kaut kur tur apakšā esmu es. Kādreiz atradīšu. |
|