pelis [entries|archive|friends|userinfo]
pelis

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

gaiss [Aug. 29th, 2018|11:40 pm]
Drīz varēšu sacensties meistarībā ar kaķiem, skatīšanās tukšā gaisā man padodas arvien labāk, pieķeru sevi arvien biežāk.

Vasara ir aizlidojusi, es laikam to pavadīju gandrīz nepārtrauktā reibumā. Viss ritinās gar acīm kā paātrinājumā, īsti atcerēties konkrētas lietas, dienas, notikumus nav iespējams. Vispār es sāku apšaubīt savu atmiņu. Cik filmu nav redzēts, cik valstīs nav būts un visādu brīnumu pieredzēts, un man tik bieži galvā no tā palikušas drupačas, if anything. Un visi tie vakari Eglē ir sajukuši kopā, visas naktis visos bāros, visi griezieni turpinās cits citā, un es skatos vienā punktā tukšā gaisā, lai nesareibtu galva, bet tas maz palīdz. Manas naktis un dejas ir mani koldreksi un teraflū - tie nepalīdz slimībai, bet noņem simptomus, lai es varētu aizmirst par īsto dzīvi. Un tad es atgriezos darbā, atgriezos kaut cik skaidrā prātā, un nekur jau neesmu aizmukusi. Tepat vien tas viss mani gaida. Gan mētāšanās darbā stundām ilgi, kaut vajadzētu braukt mājās, bet es tur baigi kaut ko daru. Gan negaidītas garastāvokļa maiņas, parasti virzienā uz leju. Kaut kur tajā savā jūlija dzēruma delīrijā es biju iedzīvojusies miega traucējumos, modos ap 4 no rīta un vairs nevarēju normāli iemigt, un joprojām neesmu droša, ka tas ir pārgājis.
Tad, kad galvā iemetas mākonis, vairs necik nekustas domas. Man besī, ka domas vispār kustas tikai ar ritalīnu. Katru dienu nevajagot dzert, izstrādājoties rezistence, tāpēc tagad es nedzeru, un smadzeņu vate no rītiem pamet mani lēnāk. Diezgan stulbi, kad vajag darbā kaut ko darīt. Un tomēr. Tas izklausās nepareizi pat man pašai, bet es tajā sajūtā varētu ietīties un nenākt ārā. Sapīpēties zāli un klusēt, un skatīties uz kokiem vējā, nedzirdēt, kad mani sauc. Ierakties segā līdz matu galiem un gulēt, izlikties, ka man nav karsti tur zem segas, bet izsvīst palagus slapjus. Aizskriet līdz dušai un atpakaļ gultā, tikai nesāc ar mani runāt, neaiztiec, tikai guli, paldies.
Man nepatīk melot, bet es nezinu, ko es nezinu, man nav lietošanas instrukcijas, es te kuļos kā protu. Kā vispār cilvēkam pateikt, ka "zini, man nav nekādas nojausmas, kas mums te notiek", lai nesanāk drāma septiņos cēlienos ar mantas dalīšanu, pirms es esmu izstāstījusi savu sajūtu līdz galam?

Kā es pamanījos novest sevi līdz asarām, netiekot līdz nākamajam teikumam? Nu, tiešām, kāda velna pēc tu raudi, skuķi. Nevienam no malas nekad, nemūžam es neļautu par sevi tā teikt, bet pašai man liekas, ka galvā man joprojām 15 gadi un kaut kāds melnbalts maksimālisms. Es protu iekrist tādā grāvī ar sevi, ka jāvelk ārā ar terapijas sesijām 100 eiro vērtībā. Bet var arī sadzerties, pazust ritmiskā troksnī, izlikties, ka nav bail no pasaules un viss ir kārtībā, un griezties, un griezties, un. Tad vēl es protu uz brīdi izslēgt sirdsapziņu. Uzlikt pauzi. Neko īpaši vairāk, bet uz kādām 12h mierīgi. Tad var izlikties, ka es neesmu es. Man pēkšņi ir vēlmes un vajadzības, idejas, ieelpas un izmaiņas, kaut kas skaists, kaut kas SAVS for fuck's sake. Savs uz tik milzīga kredīta, ka nemūžam neatdot. Un es neprastu nostaigāt pat pa kravas kuģa tauvu, bet šobrīd stāvu uz nostieptas makšķerauklas.

You’ve gotta just keep on pushing

Keep on pushing

Push the sky away

Es varētu salikt savu dvēseles stāvokli kā puzli no sērīgām un depresīvām dziesmu rindiņām.
linkpost comment

.o [May. 4th, 2018|09:11 pm]
Robeža starp emocionālām un fiziskām sāpēm kļūst arvien neskaidrāka. Pieķeru sevi pie domām, kurās daru sev pāri. Bet sapnī biju tik laimīga, ka pamodos asarās. Diemžēl neatceros, kas tik skaists tur notika, un pie tās sajūtas ilgi sildīties neizdevās.

HI-♥
linkpost comment

X [Apr. 8th, 2018|12:23 am]
Es gribu būt cita.
Vai nebūt vispār.
Fade to black, viss dziesmas teksts no sākuma līdz beigām.
I can't deal with this.

Kā tie cilvēki staigā apkārt, it kā nekas nebūtu noticis, it kā viss būtu kārtībā??? Sirds sāp un galva plīst pušu, un kājas ļogās, bet man ir jāturpina iet uz darbu, ēst, gulēt un izlikties, ka I'm all good. Būtu labi neko nesačakarēt nevienam citam. How do you do that????
linkpost comment

dizzy [Mar. 20th, 2018|06:44 pm]
Mani nepamet sajūta, ka es krītu. Tāda, kas uzrauj naktīs augšā, tikai šī nāk līdzi, kad kāpj ārā no gultas, un pārsteidz arī nomoda stundās. Un viegls apdullums, kā elpojot retinātu gaisu vai dzīvojot nepārtrauktā jaungada nakts burbuļvīna reibumā. Dažreiz ausīs ir tā skaņa, ko rada iekārtošanās gultā - segas un spilvena ņurcīšanās, tāda mīksta un nekonkrēta kā vates gurkstēšana.

Vairs nesanāk piemeklēt nekādus mierīgus, saulainus mirkļus, kam vētrā pieķerties. Pieķeršanās arī daudz nelīdz, ja neredz galu vējam, mūžīgi noturēties pie smilgas nevarēs. Iemeslu kļūst arvien mazāk vai arī tie paši šķiet niecīgāki.

Reasons to stay alive ir fantastiska grāmata, bet ar katru nākamo nodaļu mana dzīve mainās diametrāli pretēji, nekā autoram. Mazohistisks smaids un smukas acis, un neauglīgi mēģinājumi ar skatienu nodot kodēto vēstījumu. Neziņa par to, kas vispār citiem būtu darāms, ja kāds atšifrētu. Neatbildamie jautājumi "kā iet" un "kas jauns", un "kas uz sirds".
Jauna ir pilnīgi visaptveroša apātija, iet diezgan baisi, jo ķermenis nepakļaujas kontrolei, bet sirds sāp kā sāpējusi un neaicinātas jūtas vaļā nelaiž. Sanāk mocīties pašai, un vēl tiranizēt arī citus, kam ar mani jākrāmējas. Un, jo mīļāks, jo vairāk dabū ciest.

Priekšniece saka, jo sliktāk jūties, jo labāk jāizskatās. Līdzšinējā tempā es līdz mācību gada beigām būšu izmācījusies stilista-vizāžista profesiju un staigāšu smuka kā mis pasaule.
linkpost comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]