pelis [entries|archive|friends|userinfo]
pelis

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

,',',' [Oct. 7th, 2018|07:05 pm]
būt vajadzīgai > būt noderīgai
būt aizraujošai > aizrauties
Ļoti nemierā ar sevi, gribas meklēt vainīgos. Visi sliktie.
linkpost comment

Minorā [Oct. 6th, 2018|10:52 pm]
Cik priecīgs, enerģisks un sirds-mierīgs bija rīts, tik drūms un nervozs ir vakars. Vakarnakt ieskrējusies uz darīšanu, šorīt simboliskās paģiras aizdzinu, jo 'dzīve notiek' taču! Un tīrīju māju, mazgāju veļu, kārtoju visādus ikdienā aizmirstus kaktus, brokastīm kūku uzcepu un vīram kafiju vārīju. Uz veterināro klīniku piezvanīju. Uz darba ziņām atbildēju. Balsot un arī ēdamlietas iepirkt aizgāju. Vakariņas un arī turpmāko dienu pusdienas uztaisīju. Reti produktīva diena, kad ļoti patīkami uzskaitīt padarīto. Viegli justies veselai un normālai, nevis mētāties, sevi žēlojot. Saņēmu paldies un malacis, un čakla, un bučas arī. Un tomēr ar katru stundu garastāvoklis nošļūca aizvien zemāk. Pieķēru sevi pie domas, ka baigi gribas, lai manis dēļ kāds tā rosītos. Un es zinu par tām 'mīlestības valodām', un es zinu, ka mūsējās atšķiras, ka viņš mani mīl pa savam. Bet es ne tikai izrādu mīlestību savā valodā, es tomēr to arī saprotu vispirms tai savējā... un šovakar pēkšņi esmu ļoti, šausmīgi nogurusi tulkot citiem. Gribu patikt tā, lai es jūtos labi. Dzirdēt mīļas muļķības ir jauki, justies seksīgai un gribētai ir lieliski, un es esmu sajūsmā par varēšanu pabarot, apčubināt, parūpēties un iepriecināt. Šito visu uzskaitot pat gandrīz kauns paliek, ja man vēl nav gana. Turklāt es pat ne visai labi varu noformulēt, kas īsti ir tas, kā man pietrūkst.
Puķu man pietrūkst. Un interesēšanās par lietām, kas man ir svarīgas. Pacenšanās manis dēļ. Sajūta, ka ar mani lepojas, būtu baigi labi, varbūt pat izteikta skaļi un publiski... jo self-defensive sarkasms un pasīvi agresīvi jociņi draugu lokā ir funny līdz brīdim, kad vairs nav.
Cik stulbi, ka pašvērtējums tik ļoti atkarīgs no citiem. Un es it kā lepojos ar to, ka pati jūtos labi par sevi, īpaši neuztraucos par to, ko citi par mani domā. Kas tas ir, kaut kāda emocionālā deprivācija?
Cik kūkas man jāuzcep, lai es būtu un justos gana laba? Cik naktis man jābūt mājās, cik seksa reižu nedēļā ir pietiekami, cik daudz sev svarīgu lietu man ir jānoliek malā, uz kādām vēl aktivitātēm un cik bieži man jāpavelkas lai es atkal/beidzot/tomēr būtu gana laba? Kas vēl MAN IR JĀDARA???

Es esmu briesmīgi nogurusi censties.
Bet neesmu gatava šobrīd izstāstīt, kāpēc jāraud. Lai cik ļoti es būtu advokāts godīgai komunikācikai, man kaut kā zb, ka cilvēks nekādi nevar dažas lietas tomēr izdomāt pats, nu.
linkpost comment

elpot [Sep. 30th, 2018|12:26 am]
Nogurums neatlaiž. Tāds visaptverošs, kas sīc fonā visam notiekošajam, labam un mazāk labam, non stop.
Nervi arī neatlaiž, es vairs nevaru saprast savu bildi spogulī. Vai mana īstā seja ir tā, ko pasaulei rādu visbiežāk? Vai tomēr tā, kuru varu noturēt mierīgu, nesaspringtu, atslābinot žokli? Ikdienā reizēm apzināti piedomāju par nomierināšanos, plecu nolaišanu, žokļu krampja atlaišanu, tam visam ir īslaicīgs efekts. Sāku pat mazliet tā kā ilgoties pēc tā laika, kad gulēju 12+h dienā vai letarģiski planēju cauri dzīvei bez entuziasma par jebko kādreiz svarīgu. Tad man nebija jāraizējas par zobu nodilumu vai roku trīcēšanu, atlika ierakties segās un izslēgt visas problēmas aizmiegot. Zāles, terapija un citi apstākļi laika gaitā ir palīdzējuši atgūt interesi par dzīvi, šo kalendāro gadu noteikti raksturo arī pilnīgi kosmisks enerģijas pieplūdums, bet tas grabēdams velk sev līdzi faktu, ka naktī es lieku mutē plastmasas kapi, kas pasargā zobus no manis pašas. Letarģiju nomainījusi konstanta vieglas trauksmes sajūta, bet koncentrēšanās problēmas tāpēc nav atrisinājušās. No tabletēm, kam vajadzētu palīdzēt man koncentrēties, pēdējās pāris reizes man arī trīcēja rokas un dauzījās sirds.
Es ļoti baidos. Par to, ka ilgstoši dzīvot fight or flight režīmā nav ok, un nekāda veselīga ēšana vai pozitīva domāšana mani neglābs no tā smilšpapīra, kas deldē nervus. Baidos arī par to, ka pazaudēšu to relatīvo stabilitāti dzīvē, ja nesavākšos izdarīt absolūto minimumu, kas ļautu pabeigt mācību gadu darbā, bet baidos pat sākt kustināt to lietu, jo tā mani varētu aprakt kā lavīna. Baidos arī uzlaist gaisā savu ģimeni, jo nomīdu kājām kāda uzticību on a daily basis, bet gribu un, varbūt egoistiski, bet jūtos kaut kādā mērā pelnījusi pabūt mierā, netrīcot par citu ekspektācijām. Sanāk, ka man pašai mani attaisnojumi liekas baigie argumenti. Stress neatlaiž, jo nāk man līdzi uz darbu, uz mājām, uz veikalu, un reti kuras durvis to stresu atstāj ārpusē.
Izlasīju internetos šodien "procrastination out of fear of failure" un nodomāju - re, tas par mani. Es čurāju biksēs no bailēm, ka man nesanāks, es neprotu, citi taču redz mani tizlojamies, bet, ja es nesaņemšos KAUT KAM, tā ķēpa būs neizmērojami lielāka.
Reizē gribas un negribas socializēties. Varētu atkal uz pāris nedēļām vakaros pazust krogos, dzert un dejot līdz trijem, bet šovakar ļoti apsvēru domu palūgt viesus vākties nafig ārā no manas mājas. Gribētos iet ciemos, dzert kafijas ar draugiem, iet uz koncertiem, izstādēm, teātriem, bet vilinājums gulēt dīvānā un bakstīt telefonu ir milzīgs, jo "es taču katru dienu tik daudz runāju un esmu cilvēkos". Es nevaru no sevis gribēt līdzsvaru visā, bet būu labi varēt sabalansēt vismaz kaut kādu mazu daļiņu dzīvē. Pagaidām neveiksmīgi.
Grūts vakars, no sevis nevar aizbēgt. Miegs nāk kā glābējs.
linkpost comment

gaiss [Aug. 29th, 2018|11:40 pm]
Drīz varēšu sacensties meistarībā ar kaķiem, skatīšanās tukšā gaisā man padodas arvien labāk, pieķeru sevi arvien biežāk.

Vasara ir aizlidojusi, es laikam to pavadīju gandrīz nepārtrauktā reibumā. Viss ritinās gar acīm kā paātrinājumā, īsti atcerēties konkrētas lietas, dienas, notikumus nav iespējams. Vispār es sāku apšaubīt savu atmiņu. Cik filmu nav redzēts, cik valstīs nav būts un visādu brīnumu pieredzēts, un man tik bieži galvā no tā palikušas drupačas, if anything. Un visi tie vakari Eglē ir sajukuši kopā, visas naktis visos bāros, visi griezieni turpinās cits citā, un es skatos vienā punktā tukšā gaisā, lai nesareibtu galva, bet tas maz palīdz. Manas naktis un dejas ir mani koldreksi un teraflū - tie nepalīdz slimībai, bet noņem simptomus, lai es varētu aizmirst par īsto dzīvi. Un tad es atgriezos darbā, atgriezos kaut cik skaidrā prātā, un nekur jau neesmu aizmukusi. Tepat vien tas viss mani gaida. Gan mētāšanās darbā stundām ilgi, kaut vajadzētu braukt mājās, bet es tur baigi kaut ko daru. Gan negaidītas garastāvokļa maiņas, parasti virzienā uz leju. Kaut kur tajā savā jūlija dzēruma delīrijā es biju iedzīvojusies miega traucējumos, modos ap 4 no rīta un vairs nevarēju normāli iemigt, un joprojām neesmu droša, ka tas ir pārgājis.
Tad, kad galvā iemetas mākonis, vairs necik nekustas domas. Man besī, ka domas vispār kustas tikai ar ritalīnu. Katru dienu nevajagot dzert, izstrādājoties rezistence, tāpēc tagad es nedzeru, un smadzeņu vate no rītiem pamet mani lēnāk. Diezgan stulbi, kad vajag darbā kaut ko darīt. Un tomēr. Tas izklausās nepareizi pat man pašai, bet es tajā sajūtā varētu ietīties un nenākt ārā. Sapīpēties zāli un klusēt, un skatīties uz kokiem vējā, nedzirdēt, kad mani sauc. Ierakties segā līdz matu galiem un gulēt, izlikties, ka man nav karsti tur zem segas, bet izsvīst palagus slapjus. Aizskriet līdz dušai un atpakaļ gultā, tikai nesāc ar mani runāt, neaiztiec, tikai guli, paldies.
Man nepatīk melot, bet es nezinu, ko es nezinu, man nav lietošanas instrukcijas, es te kuļos kā protu. Kā vispār cilvēkam pateikt, ka "zini, man nav nekādas nojausmas, kas mums te notiek", lai nesanāk drāma septiņos cēlienos ar mantas dalīšanu, pirms es esmu izstāstījusi savu sajūtu līdz galam?

Kā es pamanījos novest sevi līdz asarām, netiekot līdz nākamajam teikumam? Nu, tiešām, kāda velna pēc tu raudi, skuķi. Nevienam no malas nekad, nemūžam es neļautu par sevi tā teikt, bet pašai man liekas, ka galvā man joprojām 15 gadi un kaut kāds melnbalts maksimālisms. Es protu iekrist tādā grāvī ar sevi, ka jāvelk ārā ar terapijas sesijām 100 eiro vērtībā. Bet var arī sadzerties, pazust ritmiskā troksnī, izlikties, ka nav bail no pasaules un viss ir kārtībā, un griezties, un griezties, un. Tad vēl es protu uz brīdi izslēgt sirdsapziņu. Uzlikt pauzi. Neko īpaši vairāk, bet uz kādām 12h mierīgi. Tad var izlikties, ka es neesmu es. Man pēkšņi ir vēlmes un vajadzības, idejas, ieelpas un izmaiņas, kaut kas skaists, kaut kas SAVS for fuck's sake. Savs uz tik milzīga kredīta, ka nemūžam neatdot. Un es neprastu nostaigāt pat pa kravas kuģa tauvu, bet šobrīd stāvu uz nostieptas makšķerauklas.

You’ve gotta just keep on pushing

Keep on pushing

Push the sky away

Es varētu salikt savu dvēseles stāvokli kā puzli no sērīgām un depresīvām dziesmu rindiņām.
linkpost comment

o [May. 11th, 2018|02:40 am]
Ir tādas dienas, kad, par spīti fiziskam pārgurumam, negribas aizmigt. Ja šodiena bija tik negaidīti laba, sirsnīga un arī iekšēji panesama, tad moka bailes par rītdienu.
Vēl moka arī tik vērienīgs ķīselis galvā, ka nevar saņemties aiziet pie terapeites, jo bail ķerties tai draņķībai klāt. Shit's hard yo.
linkpost comment

.o [May. 4th, 2018|09:11 pm]
Robeža starp emocionālām un fiziskām sāpēm kļūst arvien neskaidrāka. Pieķeru sevi pie domām, kurās daru sev pāri. Bet sapnī biju tik laimīga, ka pamodos asarās. Diemžēl neatceros, kas tik skaists tur notika, un pie tās sajūtas ilgi sildīties neizdevās.

HI-♥
linkpost comment

.x. [Apr. 14th, 2018|12:08 am]
Kad es pirms gadiem apmēram sešiem pirmo reizi spēru kāju psihiatra kabinetā, man uzdeva divus jautājumus. Uz abiem es toreiz atbildēju 'nē', bet šodien teiktu 'jā'. Tam droši vien vajadzētu mani uztraukt.

Pazīstama medmāsa apgalvo, ka mans dienišķais zāļu arsenāls esot stimulantu turbokokteilis. Joprojām gribas tikai gulēt. Tas ir, kad negribas iedzert un iet dejot.
linkpost comment

Xx [Apr. 8th, 2018|01:47 am]
Karājos ļoti tievā diegā. Gribas raudāt, kliegt, gulēt, raudāt, dzert vēl un raudāt vēl. Panikas lēkmes, kā likums, piemeklē vismelnākajos brīžos.
Kā var zināt, kad drīkst apvainoties, jo ir bijis kretīniski un nesmuki pret mani, un kad es esmu drāmas karaliene of the world? Vainas apziņa moka katru reizi, kad man kaut kas nepatīk citos vai viņu rīcībā.

Es veidoju dialogus ar sevi, kuros diskutēju par to, vai man vajag aiziet uzpīpēt. Jo gribas KAUT KO, kas novērš domas, gribas arī pasīvi agresīvi sevi nosodīt ar melnām iekšām, izskatās arī nesmuki, varbūt dažas manas problēmas atrisināsies pašas no sevis, jo cilvēki ar mani vairs negribēt runāt. Beeeet gribas arī praktizēt self-care labākajās insta stradīcijās, un neveselīgu draņķību sevī tīši nelikt. Tā self-care balstiņa gan sāk aizsmakt.
linkpost comment

X [Apr. 8th, 2018|12:23 am]
Es gribu būt cita.
Vai nebūt vispār.
Fade to black, viss dziesmas teksts no sākuma līdz beigām.
I can't deal with this.

Kā tie cilvēki staigā apkārt, it kā nekas nebūtu noticis, it kā viss būtu kārtībā??? Sirds sāp un galva plīst pušu, un kājas ļogās, bet man ir jāturpina iet uz darbu, ēst, gulēt un izlikties, ka I'm all good. Būtu labi neko nesačakarēt nevienam citam. How do you do that????
linkpost comment

dizzy [Mar. 20th, 2018|06:44 pm]
Mani nepamet sajūta, ka es krītu. Tāda, kas uzrauj naktīs augšā, tikai šī nāk līdzi, kad kāpj ārā no gultas, un pārsteidz arī nomoda stundās. Un viegls apdullums, kā elpojot retinātu gaisu vai dzīvojot nepārtrauktā jaungada nakts burbuļvīna reibumā. Dažreiz ausīs ir tā skaņa, ko rada iekārtošanās gultā - segas un spilvena ņurcīšanās, tāda mīksta un nekonkrēta kā vates gurkstēšana.

Vairs nesanāk piemeklēt nekādus mierīgus, saulainus mirkļus, kam vētrā pieķerties. Pieķeršanās arī daudz nelīdz, ja neredz galu vējam, mūžīgi noturēties pie smilgas nevarēs. Iemeslu kļūst arvien mazāk vai arī tie paši šķiet niecīgāki.

Reasons to stay alive ir fantastiska grāmata, bet ar katru nākamo nodaļu mana dzīve mainās diametrāli pretēji, nekā autoram. Mazohistisks smaids un smukas acis, un neauglīgi mēģinājumi ar skatienu nodot kodēto vēstījumu. Neziņa par to, kas vispār citiem būtu darāms, ja kāds atšifrētu. Neatbildamie jautājumi "kā iet" un "kas jauns", un "kas uz sirds".
Jauna ir pilnīgi visaptveroša apātija, iet diezgan baisi, jo ķermenis nepakļaujas kontrolei, bet sirds sāp kā sāpējusi un neaicinātas jūtas vaļā nelaiž. Sanāk mocīties pašai, un vēl tiranizēt arī citus, kam ar mani jākrāmējas. Un, jo mīļāks, jo vairāk dabū ciest.

Priekšniece saka, jo sliktāk jūties, jo labāk jāizskatās. Līdzšinējā tempā es līdz mācību gada beigām būšu izmācījusies stilista-vizāžista profesiju un staigāšu smuka kā mis pasaule.
linkpost comment

Es gaudotu uz Mēnesi, ja nebūtu slinkums. [Jan. 4th, 2018|11:21 pm]
Man gribas rakstīt tikai tad, kad ir slikti. Kad jāslīkst skumjās, melanholijā, bailēs, šaubās, vainas apziņā, kaunā un tajā krampjainajā nekad-nevarēšu-būt-gana-laba sajūtā, tad sāk nākt ārā vārdi. Asaras ir tikai sālsūdens, tās neizskalo draņķus gana labi.
Ja kādam ienāktu prātā pēc manas nāves kaut ko lasīt, no visiem maniem plānotāju, kladīšu, blociņu u.c. pierakstiem nāktu ārā viens vienīgs zili melns smogs. Very nice mantojums pasaulei. Es kādreiz domāju, ka esmu pozitīvs cilvēks.
Pagaidām zelta maliņu neredz. Apvārsni arī lāga ne, bet tunelī gaismas izdegušas. Pār visu ir izklājies pelēkums ne tikai gadalaika un gaismas trūkuma dēļ, es autopilotā rullēju cauri ikdienai un krampjaini sakožu zobus ikreiz, kad aizmirstu sevi pieskatīt.
Ziemassvētku laikā katru rītu cēlos ar trauksmes sajūtu. Trīcēju, reibu, vienlaikus gatava pārbīdīt mēbeles un sabrukt receklī uz zemes. Tagad visu to atkal ir nomainījis vienkārši mākonis, un es pieķeru sevi ilgojamies pēc trauksmes sajūtas. Laikam sajūta, ka varbuut no šitās trīcēšanas var nomirt > slikts garastāvoklis, lai gan nekas nav noticis, jo es esmu kaut kādā vakuumā.
Jaungadā laikam sadzēru par maz. Vai arī dzēru gana, bet vienkārši atkal gribas. Tad parādās emociju spektrs arī plusa zīmē, un es mazliet atkal varu iztēloties, kā jūtas parasti, normāli cilvēki.
linkpost comment

... [Dec. 1st, 2017|12:37 am]
Vai es pēc nedēļas ar slimības lapu būšu atpūtusies? Vai es varu atpūsties no sevis? Vai ir kāds ātrs un drošs veids, kā noprovēt ārpusķermeņa apziņas stāvokli? Lucid dreaming?

Nevar atrisināt problēmas, no tām izvairoties. Bet alkohols, troksnis un miegs ir daudz vilinošāki laika kavēkļi par dziļu un pamatīgu savu tarakānu un skeletu analīzi. How (and why)?
Citreiz rokstāru māve 27 gadu vecumā izklausās pēc svētības, nevis lāsta. Tikai man līdz rokstāram kā līdz Plutonam.
linkpost comment

viens (kā koks mežā) [Nov. 28th, 2017|12:16 am]
Pēdējo reizi es rakstīju virtuālus pierakstus 2012. oktobrī. Sameklēju veco blogu, tas viss tāds smuks, zaļš, es pat bildes tur esmu likusi, un pēdējais ieraksts ir par to, vai ir atšķirība starp mīkstčaulību un depresiju. Tagad zinu, ka atšķirība ir tik liela kā Atlantijas okeāns, bet dzīvot tāpēc nav kļuvis vieglāk.
Rekurenta depresija, seasonal affective disorder, Wellbutrin, Ritalin, serotonīns un dopamīns. Baigi gudri vārdi, ir labi zināt, kas man ir par vainu, lai varētu klusi smaidīt, klausoties kārtējo 'vienkārši saņemies, savācies, organizē...' Es paņēmu slimības lapu, lai mājās atvilktu elpu no bezgalīgas skriešanas, lai parakstītu darba papīrus, kuriem nekad nepietiek laika, lai izgulētos. Un tad ceļos 8.30, taisu brokastis, dzeru kafiju, pavadu uz darbu un tad daru KAUT KO. Ne tāpēc, ka 8.30 vairs nenāk miegs, bet tāpēc, ka man bail nepiecelties. Jo es atkal sevi pieķeru vēlmē gulēt līdz pusdienlaikam, gulēt līdz launagam, gulēt līdz vakariņām un pavasarim. Tad nav jādomā, nav jājūt nekas, izpaliek lēmumu pieņemšana, ēšana, pienākumi, skumjas, vilšanās, prieks un dzīve, viss saplūst trulā miega-nomoda mākonī, ko pārtrauc tikai acu uzmešana pulkstenim un apsolījums sev, ka 'pēc stundas, tad nu gan es tiešām celšos'. Naivuma koeficients pa šiem gadiem nav sarucis ne drusciņas, es joprojām sev stāstu to pašu, ko toreiz. Nu, saņemies. Darāmo darbu saraksti tiek rakstīti, mērķi - vizualizēti, vēlamais iztēlots tik dzīvi, ka gandrīz aptaustāms, bet visam līdzi kā pie kājas piesiets hēlija balons velkas izmisums.
Kādreiz man likās, ka depresija nozīmē nemaz nejust prieku, visu laiku būt drūmam un raudulīgam. Kādreiz man likās, ka vajag tikai atrast to ĪSTO lietu, kas patīk, un tad to darīt būs viegli un skaisti, kā filmās paātrinājumā. Kādreiz es nebūtu ticējusi, ka visam, ko es mīlu, var pārklāties bieza, trula migla, kurā izšķīst visas emocijas un pārvēršas tādā kā zupā, kam pielikts par maz garšvielu. Pa laikam var uzkost kādam burkānam, kādam kartupelim, var sajust garšu un prieciņu, noķerot labu kadru vai pavadot brīdi interesantā sarunā, vai satīties mūzikā, aizejot uz koncertu. Tikai tas viss peld neizteiksmīgā 'meh' buljonā, un 'meh' neatkāpjas, bet spiežas iekšā pa smaidu bedrītēm un smieklu krunciņām, sūcas cauri drēbēm, ielīst visās spraugās, sacietē un izplešas kā ledus asfalta šķirbās.

To buljonu es pazīstu, es dažreiz iemanos viņu noliet nost, un atkal atrodu katla dibenā sevi, fotoaparātu, īstus smieklus un kaut kādu niecīgu pārliecību par sevi un to, ka dzīve var būt tāda laba vieta. Un citreiz ar to noliešanu ir kā ir, citreiz sanāk slīkstot sarīties tik ļoti, ka nav vairs skaidrs, kur sākas slimība, kur beidzos es. Ja godīgi, es laikam sevi vispār neatceros bez tās plānās zupas fonā.

Es neatceros, kad man pēdējo reizi pietika ar sevi. Kad man likās, ka esmu gana laba, kad man bija humora izjūta un sakāmais, kas sarunu biedru interesē patiesi, nevis aiz pieklājības. Par spīti mediju postulētajam, pieņemt savu visādos veidos neperfekto ķermeni ir tik daudz vieglāk iemīlēt, nekā savu galvu! Novembrī, šķiet, es mēģinu buljonu iemainīt pret alkoholu. Tad var just zemi zem kājām, var just mieru un reizē sajūsmu, var runāt un aizmirst, ka nevienu neinteresē, ko es saku, ka 95% manu joku pašai liekas tizli, ka no rīta gribējās nevis satikt cilvēkus, bet iebarikādēties kaut kur dziļi, dziļi migā. Un sadzerties nozīmē palaist vaļā to hēlija balonu. Tas nozīmē arī sevi šaustīt par sevis indēšanu. Tas nozīmē skaidrā prātā apzināti nopirkt nākamo pudeli.

Kā var vienlaikus gribēt visiem patikt (AKDIEVS, KĀ ES GRIBU VISIEM PATIKT!!!), un gribēt aizdzerties prom no sabiedrības?? Ja man nebūtu bail no sāpēm, es droši vien būtu no tiem, kas vēlākos gados darba intervijās un pirmajos randiņos slēps rokas garās piedurknēs vai pludmalē vienmēr staigās tikai šortos līdz celim. Ja man nebūtu bail, ka kādu aizvainošu, sāpināšu vai likšu vilties, es droši vien būtu pilnīgi cits cilvēks. Ja man nebūtu bail, es, ļoti iespējams, nemaz vairs neeksistētu kā es, bet tikai kā sūnu čupiņa mežā un bilde melnā rāmītī.
Bet nevar visiem patikt, ķert uzslavas un komplimentus par to, cik es malacis un laba meitene, un vienlaikus būt beigts. Var tikai pa laikam noskalot kamolu kaklā ar džintoniku, var izvilkt kārtējo kleitu no skapja, var cerēt, ka tieši viņšviņšviņš, īstais cilvēks, izteiks komplimentu par to vai šito, ka priekšniecei publiski patiks, kā es izdarīju to, kas man vispār tāpat bija jādara. Var cerēt, ka reiz es sajutīšos skaista, vērtīga un laba arī bez apliecinājuma no malas. Bet līdz tam ir jāpaciešas, apzināti jāatlaiž krampjaini sakostie zobi, jāuzliek bezcerīgi skaista, traģiska vai vienkārši pietiekami skaļa mūzika, jāievelk elpa un jānirst zupā. Kaut kur tur apakšā esmu es. Kādreiz atradīšu.
linkpost comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]