| Minorā |
Oct. 6th, 2018|10:52 pm |
Cik priecīgs, enerģisks un sirds-mierīgs bija rīts, tik drūms un nervozs ir vakars. Vakarnakt ieskrējusies uz darīšanu, šorīt simboliskās paģiras aizdzinu, jo 'dzīve notiek' taču! Un tīrīju māju, mazgāju veļu, kārtoju visādus ikdienā aizmirstus kaktus, brokastīm kūku uzcepu un vīram kafiju vārīju. Uz veterināro klīniku piezvanīju. Uz darba ziņām atbildēju. Balsot un arī ēdamlietas iepirkt aizgāju. Vakariņas un arī turpmāko dienu pusdienas uztaisīju. Reti produktīva diena, kad ļoti patīkami uzskaitīt padarīto. Viegli justies veselai un normālai, nevis mētāties, sevi žēlojot. Saņēmu paldies un malacis, un čakla, un bučas arī. Un tomēr ar katru stundu garastāvoklis nošļūca aizvien zemāk. Pieķēru sevi pie domas, ka baigi gribas, lai manis dēļ kāds tā rosītos. Un es zinu par tām 'mīlestības valodām', un es zinu, ka mūsējās atšķiras, ka viņš mani mīl pa savam. Bet es ne tikai izrādu mīlestību savā valodā, es tomēr to arī saprotu vispirms tai savējā... un šovakar pēkšņi esmu ļoti, šausmīgi nogurusi tulkot citiem. Gribu patikt tā, lai es jūtos labi. Dzirdēt mīļas muļķības ir jauki, justies seksīgai un gribētai ir lieliski, un es esmu sajūsmā par varēšanu pabarot, apčubināt, parūpēties un iepriecināt. Šito visu uzskaitot pat gandrīz kauns paliek, ja man vēl nav gana. Turklāt es pat ne visai labi varu noformulēt, kas īsti ir tas, kā man pietrūkst.
Puķu man pietrūkst. Un interesēšanās par lietām, kas man ir svarīgas. Pacenšanās manis dēļ. Sajūta, ka ar mani lepojas, būtu baigi labi, varbūt pat izteikta skaļi un publiski... jo self-defensive sarkasms un pasīvi agresīvi jociņi draugu lokā ir funny līdz brīdim, kad vairs nav.
Cik stulbi, ka pašvērtējums tik ļoti atkarīgs no citiem. Un es it kā lepojos ar to, ka pati jūtos labi par sevi, īpaši neuztraucos par to, ko citi par mani domā. Kas tas ir, kaut kāda emocionālā deprivācija?
Cik kūkas man jāuzcep, lai es būtu un justos gana laba? Cik naktis man jābūt mājās, cik seksa reižu nedēļā ir pietiekami, cik daudz sev svarīgu lietu man ir jānoliek malā, uz kādām vēl aktivitātēm un cik bieži man jāpavelkas lai es atkal/beidzot/tomēr būtu gana laba? Kas vēl MAN IR JĀDARA???
Es esmu briesmīgi nogurusi censties.
Bet neesmu gatava šobrīd izstāstīt, kāpēc jāraud. Lai cik ļoti es būtu advokāts godīgai komunikācikai, man kaut kā zb, ka cilvēks nekādi nevar dažas lietas tomēr izdomāt pats, nu. |
|