Tomēr mazliet sāpīgi ir un būs dzirdēt un klausīties citu ''akdievs tik ideāli sagaidīju jauno gadu''

Tā nu sanāca,ka lielu daļu Vecgada vakaru pavadīju jauki,bet no 23:50 - 24:15? stāvēju ārā, pagalmā, viena pati,dzerot šampānieti,skatoties salūtu ar asarām acīs.

Tik ļoti negribas dzirdēt citu jautājumus kā es esmu sagaidījusi jauno gadu,bet vēl sliktāk - klausīties citu laimīgos un priecīgos stāstus.
Tomēr vēljoprojām ir ļoti skumji.

Palasot vecos ierakstus - kaut kāda emo dienasgrāmata te ir : D

Bet jāa..tā nu tas ir.


Vispār tikko iedomājos,ka tik daudz kas ir pazaudēts, ka nekā gandrīz vairs nav, daudz atmiņu ir iznīcinātas un apraktas.Reizēm patīk atcerēties.
Līdz brīdim, lidz brīdim,kad man piespiedīs visu aizmirst, pašai negribot.
Jāiemācās beidzot smaidīt,smaidīt patiesi
Vai tiešām es nebiju pelnījusi pat Jauno gadu sagaidīt priecājoties?
Neticu,ka kādam bija sliktāk.
Visi ir laimīgi ,izņemot šito bēdigo mazo cilveciņu,kurš paliekot viens jūtas kā nelamīgākais cilvēks pasaulē.