Man bija mērķis,bet es atkal to nesasniedzu.
Lai kā es gribētu un censtos es nevaru mainīties,nevaru,nevaru,nevaru. MAN NESANĀK.
Un, lai ko es teiktu un ,lai ko es darītu man nesanāk.Jā, es zinu mans lielākais ienaidnieks ir šaubas par saviem spēkiem, bet? Kā tādas var nebūt,ja parasti nekas nesanāk?
Vai tad  es esmu vainīga?Kāpēc es nevarētu jautāt vienu jautājumu simts reizes ,ja gribu dzirdēt godīgu atbildi ? Un vēl -> man ir apnikusi mana mūžīgā neticība,es vispār vairs nemāku nevienam uzticēties,laikam tas ir neiespējami. Es pat sev vairs neuzticos..,bet nu kāpēc, nolādēts?
Es vairs nevaru solīt to,ko nevaru piepildīt.
Es vairs nevaru neko apsolīt.
moš esmu traka.


p.s.
''Dzīve ir kā liekais svars ar to te kaut kas ir jādara''
/edavārdi/