pelican

identitāte šmidentitāte

Tad, kad tu to pateiksi skaļi, vairs to nespēsi kontrolēt. Dzirksteles aiziet pa sivēna astes spirāli, kad vairs nevar kontrolēt.

Somija ir tik pat antiharismatiska kā Zatlers

man ļoti patīk strūklakas. visa veida - gan tās, kas ir tikai šļauciņas gals ārā no dīķīša, gan modernas flīžu. gan tās, kas līst aristokrātiskā sapelējušā baseiniņā. Visforšākās ir, piemēram, apsūnojušas vardes mazpilsētā parciņā, no kuru mutēm tāda tieva un uzstājīga urdziņa. blakus staipās kaut kādi vīngliemeži. katreiz, kad es atklāju, ka manā tuvumā ir kāda strūklaka, manī sāk norisināties spēcīgi ķīmiski procesi un iestājas tāda eskaltēta laimes sajūta. kā tādam onānistam. bez jokiem. man tik ļoti patīk strūklakas, ka es varētu arī mierīgi kļūt par vienu no tiem apsēstajiem fotogrāfiem, kas fotogrāfē citiem garlaicīgus priekšmetus, piedēvē tiem cilvēcīgas īpašības un pēc tam liek citiem uz to skatīties.

askētismā programmējas vienaldzība. bet vienaldzība ir pretdabiska

http://www.youtube.com/watch?v=CPSeA4NqqC4

vismaz Maikls Džeksons ir ar mani. vismaz tā viņš saka.

fields of gold
i
miss

Griba ir mistiska lieta. to nevar pierunāt, to nevar apmānīt. (lai nokalst smadzenes, tam, kas teicis "ja nevari darīt to, kas, tev patīk, tad lai iepatīkas tas, ko tu dari.")

man nav laika. es esmu labi noaudzis distanču zirgs. es pildu pienākumus. lecu pāri latiņām. man nav laika apstāties. ja es neskrienu pildīt vai nepildu disciplīnu, tad es stāvu rindā. es stāvu rindā Tele 2, es stāvu rindā pēc bulciņas Mārtiņa beķerejā, es gaidu. es nedzīvoju, bet gaidu mirkli pēc rindas. kad noskan dzinn, man jālēkšo tālāk. atsevišķi skatoties, man patīk viss, ko es daru. bet sāku ienīst to, jo ir jāizveic darbošanās, tad, kad patiesībā gribās apstāties. jāgrib to, ko negribu. kad gribas mācīties, tad jāstrādā, kad gribas fotogrāfēt, tad jāmācās, kad gribas bildes apstrādāt, tad jāfotogrāfē, kad gribas izmazgāt veļu, tad bildes jāapstrādā, kad gribas uztaisīt ēst, tad jāmazgā veļa, kad gribas pagulēt, tad jātaisa ēst, kad gribas pagatavot ēst, tad jāiet strādāt. strādāt, strādāt, strādāt. dažbrīd viss sagriežas tik ātri, ka nav pat laika gribēt. tad we are the robots.

es ienīstu sabiedrību, kurā cilvēks ar smagsvara inerci un neapstādināmu gravitāciju tiek izsmērēts un salauzts pret dzīves grīdu. es ienīstu sevi, par to, ka nav pieticis spēka un drosmes no tā aiziet.

es esmu aitiņa, kas lēkā pa gultu

mn tiko piezvanīja pie durvīm galvā!
vot tas bij reāli sireāli!

man nav bail pazaudēties otrā cilvēkā, jo tas vienmēr tāpat notiek un es vienmēr pēc tam atgriežos pie sevis jaunā neiedomājami krutā kvalitātē. ir uzaudzis jauns tausteklis, jauns orgāns. un viss ir interesanti, klusums otrā istabā čabinās

uztraucoši, cik cilvēku ir otrā cilvēkā un cik cilvēku ir tevī, lai saskaņotos un iepazītos ar visiem šiem cilvēkiem.
kad divi savējie* iepazīstas, izkūst cietā, sakrupusī realitātes siena, bet aiz tās "simtiem, simtiem - simtiem krāsas laistās". kad trīs savējie satiekas, sākas šizofrēnija. trīs ir haoss, trīs - nezināmais, trīs - rotaļa ar neparedzamām sekām.
no trīs sākas nejaušība un LIELIE noslēpumi.

*viena cilvēka cilvēki