un tā jau arī būs. katreiz viens un tas pats, jau sāk apnikt, bet šoreiz ir bailīgāk, jo tik dziļi ieēdusies sevī es sen nebiju, bet kādam ir jāmirst, ir pagājis pietiekami ilgs laiks un ir izrauts ceļa deķis zem kājām. pienācis ir brīdis, kad ir pārāk daudz pretenziju pret sevi un to vairs nevar izturēt. Bet kā jau reiz sen senos laikos pirms daudziem daudziem kritušajiem varoņiem precīzi noķēru, paliek tomēr viens skumjš kroplis ar kvazimodo aci, skumjš un rāms notupies uz soliņa un pavilcis kājas apakšā, apglabā un ar skatienu pavada visus savus laikabiedrus. Viņu vienīgo es mīlu un neprasu paskaidrojumus. 5 4 3 2 1 bummm, lai sairst, atstājot dažas noderīgas šķembas turpmākām gaitām. Salīcis ar nedaudz tīri ļaunu smaidu nometās kņupus un ķeras pie konstruktora, man ir īsa melna kleitiņa un es tupus blakām arī. Migla izklaedējas, paliek silti (sākumā, kamēr neesi noticējusi, vienmēr ir interesanti, kaut fonā vēl sakn iepriekšējā brēcienau atbalsis) Paliek silti.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}