pelican

vēl pirms kāda laika štukoju iet vai nē. par cik uzradās citas lietas, kas šo domu aizbīdīja aiz apvāršņa, tad arī rezultāts tāds, ka šodien atcerējos - ā, pareizi, bija :) un vispār arī tāpat nav pārliecības, ka aizietu. vienam man negribētos un nevienam piedāvāt nākt līdzi man arī negribētos :)) un par to satikšanos ir tā, ka citreiz vienkārši eju pa ielu un pēkšņi iedomājos, ka tur, pie nākamā krustojuma, es aiz muguras dzirdēšu taranētājputna skaņu un es pilnīgi jau arī iedomājos to savu smaidu, izdzirdot pelikāna lidojumu lejup :) bet pašās beigās viņš tā draudzīgi iedunkā plecā un uzsauc enerģisku - nu ta' čau!

a ar arzēmnieku vienkārši uzrauj kādu e-saspēli :) tais pašos pētniecības nolūkos kaut vai, hhh.