pelican

tas nav stāsts, tas ir šīs nakts sapnis. Es laikam plūstu prom pamazītiņām no šejienes, jo katru nakti un arī pa dienu, ja esmu izvēlējusies, redzu pa kādam ārprātīgi spilgtam sapnim, tik ļoti, ka pamostoties sāk likties, ka īstenība ir tur un šis ir pārpratums- pārrāvums- īssavienojums. Neesmu viņu advancēti apdarinājusi, vēl jūtu smaržas un gaismas, kas pamazām gaist. Es sāku tam ticēt. Es vairs nesaprotu kurš ir sapnis.

Es ierados kā visas pārējās pirms manīm uz šo vientuļo biezā zaļā sevī ievelkošā meža māju ar savu draudzeni, kas atšķirībā no manis zināja vācu valodu un bija izveicīgāka dažādu sadzīvisku lietu kārtošanā un praktisku darbiņu darīšanā. Pirmais iespaids par Viņu- namamāti bija ļoti slikts un kamēr es vēl biju saglabājusi savas spītības un patstāvīgās domāšanas paliekas, tas tāds arī saglabājās. Paveca, bet izskatīga un kopta sieviete, bet nezkapēc es viņas seju neatceros, kā pelēkā papīrā tīta, tikai dažreiz acis pazibēja. Stingra un izsmējīga, spēja radīt sajūtu, ka visas ir nejēgas, bet pie ļoti laba izpildījuma gādīgi apbalvoja ar vēlīgu skatienu, proporcionāli racionāla savā domāšanā, kas izslēdza iespēju apstrīdēt, pilnīgs atkarības radīšanas un rakstura laušanas paraugmodelis. Visas meitenes viņu cienija un savā pazemībā arī mīlēja, jo viņa bija spējusi radīt sajūtu, ka šī zaļā dabas sanatorija ar sevī ietverošo subrealitāti ir pēdējais un vienīgais, kas viņām palicis, galu galā pat pateicību par to, ka viņas varēja strādāt par ..prostitūtām. Es to sākumā nezināju, patiesībā vēl ilgi nezināju. Nu kā, mēs bijām atbraukušas strādāt vācu firmā, kas paralēli arī tika darīts.
Furgonā, kurā mūs sākumā ieveda, bija ļoti šauri, visā garumā bija novietots garš dēļu galds, pie kura uz soliem vakariņoja dažāda izskata meitenes- visas ģērbušās baltās meksikāņu tautastērpam līdzīgās kleitās. šeit valdīja liela taupība, tējas maisiņi tika izmantoti vairākkārt. Notika brīvas sarunas un tur arī bija darba intervija. Pirmais jautājums- ko mēs mākam. Mana draudzene mācēja daudzko, bet es neko. Līdz beigās es izmetu, ka esmu strādājusi par bārmeni. Viņa savieba izsmējīgi savu seju un jautāja, kā tas noderēs vāciešiem, uz ko es atbildēju, ka zinu, ko viņi dzer. Tas bija pirmais, ko es atceros, kad manu spēku sarucināja, liekot man justies nederīgai- es nevaru, es nederu, lai vēlāk izspēlētu atvieglojošo sajūtu, ka vismaz “tam” es deru.
Mēs izgājām ārā ar minerālūdens pudelēm rokās un man tā izšļuka no uztraukuma  un saplīsa. Es savā tizlumā nevarēju to pat savākt, un satraukumā nesapratu, ar ko. Toties mana draudzene, labā iebiedētā brūnmatainā draudzene norūpējusies uzreiz ķērās pie , cerams, ka nepamanīto seku nokopšanas. Pēc tam man izgāzās tējas krūze no rokām un vēlāk es mājā nogāzu veselu plauktu ar traukiem, cenšoties ar drebelīgajām rokām ko sakārtot un nokopt. Tas viss notika pirmajā dienā un pēc trešās reizes mana draudzene jau skatijās nosodoši un.. nebija vairs mana draudzene. Kaut kā trauku šķembām atlecot no grīdas, tās pārgrieza saikni starp mani un brūnmataino meiteni. Es paliku viena.

Tā meitene, skandināvu tipa garmatainā kalsnā blondīne izskatijās trausla un nedaudz dumja. Bet fotogrāfijas, ko fotogrāfēja mājas saimniece un sūtija friču večiem sanāca fantastiski erotiskas, it sevišķi tā pie upes, kur viņa noliekusies savā baltajā un slapjajā kleitā nedaudz pinkainiem izlaistiem matiem skatās tev tieši virsū garām saviem pat nedaudz kaulainajiem gurniem. Ak dievs, kā viņi viņu gribēja. Visi. Šie dīvainie izvirtušie vācieši, kas savas seksuālās fantāzijas realizēja meža brikšņos tērpušies viduslaiku bruņinieka tērpos vai kā ganiņi pļāvā skrienot pretī savai izredzētajai ar pilnu klēpi ziediem. Trubadūri un melnie bruņinieki, noskranduši lielceļu laupītāji Robini Hudi, pirmatnēkjie alu cilvēki, kas nemāk sarunāties un gādīgi muižnieki ar platām cepurēm pie kurām piespraustas spalvas pa taisno no pāvu astēm. Savas mīļotās Grietiņas viņi izvēlējas no fotogrāfijām, ko viņiem sūtija šīs slēgtās meža komūnas sutiniere.
Beidzot bija pienākusi arī viņas, blondās trausliņas, reize. Scenārijs noritēja veiksmīgi: viņa lauku meitene, kuras vecāki ved zemnieku ratos savu meitu izdot par sievu apkaimes muižniekam. Pa saules apspīdētu meža ceļu virzijās rati, iekšā sēdēja gādīgā “māte” un kajās stāvēdama ratu aizmugurē- “meita” ar meža puķu vainagu galvā. Viņas tievajam gaišajam siluetam īpaši piestāvēja neaizmirstulītes. Putniņi čivina, rati nomierinoši kratās, ceļa malā smaržo piemīlīgas meža puķes un pa kādai meža zemenītei. Un meitene stīva no bailēm čukst: “Es ļoti, ļoti negribu..” dra-ta-ta, dra-ta-ta -“nu beidz, saņemies” dra-ta-ta-ta –dažas smalkas asaru tērcītes lokās pa sārtajiem vaigiem dra-ta-ta-ta un kritiens mērķtiecīgi atmuguriski zemē uz muguras saules izžāvētajās brūnganajās smiltīs nešaubīgi salaužot sprandu dra-ta..ta...ta 

es tur biju, saprotiet, es tur biju! Tāpat kā es biju vakar aplokā, kurā rindā sastādīti cilvēki bēg no satracinātajiem vēršiem- jāpaspēj līdz drāšu stiepļu žogam, ieķerties un rāpties, galvenais neatlaist vaļā un neskatīties atpakaļ. Un tad atkal tā garsejainā bezvaibstu lellīte, kurā kamēr visi nogurušei bēgļi guļ, iemiesojas ļaunums un viņa pārvēršas par žiļeznaju šķērētāju ar grābekļrokām, kurām sari- žiletes. tikai pirms pamošanās es sapratu, ka šajā sapnī gan bēglis, gan ES, gan puisītis, kas vazā lellīti līdz, gan lellīte- viņi visi esmu es.