pelican

es sev nespēju neko padarīt. atkal sejā tas smaids, kas toreiz, tikai šoreiz tas ir vēl siltāks. vēl tā lēni pieveru plakstiņus un turu ciet. pēc tam atveru un ņemu aiz rokas meiteni, lai brucinātu mūrus ar smiekliem un aiz tiem būtu tas plašais, košais lauks un viss pārējais, ko vajag. mēs draiski mestu tos plakanos akmeņus pa ūdens virsmu un ļautu koku lapām glāstīt sejas. koku galotnēs mēs tēlotu tos putnus, kuri lido pāri un smietos, kad tie nesapratnē groza galvas un ķērc. mestu kūleņus spēlētu paslēpes pļavas zaļumos. un visu, visu pārējo. nudien.